Burvja māsasdēls

Un tā nu, kamēr Digorijs nekustīgi vērās pa ēdamistabas logu, Pollija gulēja gultā, un abi domāja, cik bezgalīgi lēni velkas laiks. Es personiski labāk justos Pollijas stāvoklī. Viņai bija tikai jāgaida, kad beigsies divas noliktās stundas, turpretī Digorijs ik pa mirklim izdzirdēja vai nu važoņa, vai maiznieka ratu rīboņu, vai arī miesniekzēna soļus ap stūri unnodomāja: «Re,nujau viņa ir klāt!» —lai nākamajā mirklī saprastu, ka ir maldījies. Un starp šiem viltus trauksmes mirkļiem pulkstenis turpināja savu gaitu, un šķita, ka jau pagājušas bezgala daudzas stundas. Kaut kur augstu pie loga rūts, kur nevarēja pasniegties, dūca muša. Šī bija viena no tām mājām, kas pēcpusdienās kļūst gluži klusas un garlaicīgas un visos stūros ož pēc jērgaļas.

Garajās gaidīšanas un vērošanas stundās notika kāds sīks atgadījums, kas man noteikti jāpiemin, jo vēlāk tam izrādīsies milzīga nozīme. Ieradās kāda dāma ar vīnogām Digorija mātei. Tā kā ēdamistabas durvis bija vaļā, Digorijs varēja dzirdēt, ko krustmāte Letija un dāma hallē runā.

— Kādas jaukas vīnogas! — skanēja krustmātes balss. — Esmu pārliecināta, ka, lai nu kas, bet šīs noteikti nāks viņai par labu. Ak, nabaga mīļā, mazā Meibela! Diemžēl laikam gan tikai augļi no jaunības zemes spētu viņai palīdzēt. Šajā pasaulē vairs nav nekā, kas jaudātu viņu glābt.

Tad abas vēl ilgi sarunājās klusākās balsīs, un Digorijs vairs neko nevarēja saklausīt.

Ja viņš par šo jaunības zemi būtu izdzirdis pirms dažām dienām, tad noteikti nodomātu, ka krustmāte Letija pļāpā tikai tāpatvien, kā jaudažkārtvisi pieaugušie, unnepievērstu tam nekādu uzmanību. Arī šoreiz viņš sākumā tā nodomāja. Bet tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tagad taču viņš skaidri zina, par ko krustmātei varbūt nav ne jausmas, ka tik tiešām pastāv visādas citādas pasaules un viņš pat vienā no tām ir pabijis. Kāpēc gan lai kaut kur nepastāvētu Jaunības Zeme? Viss kas var būt. Kādā citā pasaulē, iespējams, ir augļi, kas patiešām izārstētu māmiņu. Un, ja nu… ja nu! Ak, tu jau zini, kā tas ir, kad pēkšņi pamostas cerība, ka tas, ko tikizmisīgi esi vēlējies, varētu piepildīties. Tu gandrīz vai cīnies pret šo cerību, jo tā šķiet pārāk skaista, lai kļūtu par īstenību: tik bieži jau nācies pievilties. Taisni tā jutās Digorijs. Bet veltīgi viņš centās apspiest augošās cerības. Varētu taču būt, kādēļ gan ne! Tik tiešām tā varēja notikt! Tik daudz kas savāds jau bija pieredzēts. Un viņam bija burvju gredzeni. Skaidrs, ka pastāv visdažādākās pasaules, kurp nokļūt caur Meža Dīķiem. Viņš pārmeklētu itin visas. Un tad — māmiņa atkal būtu vesela! Viss nostātos savā vietā. Raganu viņš bija galīgi aizmirsis, un roka jau līda kabatā pēc dzeltenā gredzena, kad pēkšņi viņš izdzirda aulēkšojam zirgu.

«Hei! Kas tad tas?» viņš nodomāja. «Vai ugunsdzēsēji? Interesanti, kur deg? Ak tu tētīt! Rati brauc šurp. Vai! Tā taču Viņa!»

Nemaz jau nav jāpaskaidro, ko viņš ar to domāja.

Pirmā parādījās divriču ekipāža. Važoņa vieta bija tukša, bet uz jumta — ne jau sēdēja, bet stalti stāvēja Džeidisa, izslējusies visā augumā, lieliski noturēdamās līdzsvarā, kad rati trakā ātrumā, vienam ritenim paslejoties gaisā, drāzās ap stūri. Karalieņu Karalienes — Cārnas Briesmones — zobi bija atņirgti smaidā, acis liesmojaun garie mati plīvoja nopakaļ kā komētas aste. Viņa bez žēlastības pātagoja zirgu, kam plati ieplestās, sārtās nāsis klāja putas. Tikai kādas collas attālumā pašaudamies garām laternu stabam, zirgs zibenīgi pieauļoja pie mājas ārdurvīm un saslējās pakaļkājās. Rati ietriecās laternu stabā un sašķīda gabalos. Ragana jau laicīgi lieliskā lokā bija uzlēkusi zirgam tieši mugurā. Apsēdusies jāšus, viņa pieliecās dzīvniekam pie auss un kaut ko iečukstēja. Droši vien tas bija nevis kas nomierinošs, bet tracinošs. Zirgs atkal saslējās pakaļkājās un skaļi un nedabīgi iezviedzās. Zibošiem pakaviem, plaši ieplestām nāsīm un acīm, plīvojošām krēpēm — tādu zirgu varēja valdīt tikai lieliska jātniece.

Pirms Digorijs paspēja ievilkt elpu, cits pēc cita sāka risināties visādi notikumi. Cieši uz pēdām pirmajai ekipāžai atdrāzās otra. No tās izlēca kāds resns vīrietis vizītsvārkiem mugurā, kā arī policists. Tad ieradās vēl divi policisti citos divričos. Aiz viņiem uz velosipēdiem sekoja kādi divdesmit cilvēki, vairums izsūtāmo zēnu, visi zvanīdami, bļaustīdamies un svilpodami. Beidzot ieradās arī pūlis kājāmgājēju, sakarsuši no steigas, taču neapšaubāmi apmierināti un uzjautrināti. Ielas abās pusēs vērās vaļā logi un visās parādes durvīs pavīdēja pa kalpam vai kalponei. Ikviens vēlējās redzēt neparasto ainu.

Pa to laiku no pirmās sadauzītās divriču ekipāžas sāka rausties ārā kāds pavecāks kungs. Daži cilvēki piesteidzās viņam palīgā, bet, tā kā viens vilka džentlmeni uz vienu pusi, bet cits uz otru, tad droši vien viņš tikpat veiksmīgi būtu izkļuvis no turienes pats saviem spēkiem. Digorijs nojauta, ka tas noteikti ir tēvocis Endrjū, lai gan seju viņam nevarēja saredzēt, jo tai pāri bija pārmaucies tēvoča cilindrs. Zēns izmetās no mājas un iejaucās pūli.