Burvja māsasdēls

Un patiešām tā bija tieši kā Nekuriene. Nekur nemir­dzēja zvaigznes. Bija tik tumšs, ka viņi nespēja cits citu saskatīt; bija gluži vienalga, vai acis tur ciet vai vaļā. Zem kājām bija kaut kas vēss, līdzens, kas varēja būt zeme, bet, protams, nebija nedz zāliens, nedz mežs. Gaiss bija auksts, sauss, bez mazākās vēsmiņas.

—  Mana likteņstunda ir situsi, — teica Ragana baismā, mierīgā balsī.

—     Ak, nerunājiet tā, mīļo jaunkundz, — šļupstēja tēvocis Endrjū, — tā, lūdzu, nevajag. Tik slikti tak nevar būt. A! Važoni, manu labo puis, vai jums gadījumā nav kabatā kāda blašķīte? Man vajadzētu kaut pilienu viskija!

—   Nu, nu! — važonis prātīgā, stingrā un bezbailīgā balsī mierināja.— Tik'iekš vien'mier'! Ka es jums saku — tik' iekš vien' mier'. Vai kauli visiem pie vietas? Jauki! Iesākumā ar' pa to mums jāteic paldies. Kas gan to varēj' cerēt pēc tik pamatīga kritiena! Nu tagadiņ tā — ja esam iekrituš' iekš— teiksim, iekš jaunā pazem's dzelzceļa bedres —, tad jau drīz mūs kāds atradīs un izvilks. Vai ne? Un, ja mēs jau esam beigt' — ko ar nemaz tā nevar noliegt — nu, tad jāatceras, ka uz jūr's notiek vēl trakāk's liet's, un vispār — cilvēkam takšu galu galā reiz jāmirst. Un no tā jau nav jābīstas, ja vien cilvēks i dzīvojis krietni. Un, ja man atļauts teikt, es domā, ka vispareizāk tagad, vadot laiku, būtu uzdziedāt kādu svēto korāli.

Un viņš patiešām uzsāka. Tā bija kāda pateicības dziesma ražas novākšanas svētkos. Tā vēstīja, ka «raža nu visa ir savākta šķūņos». Nevarētu teikt, ka tā būtu vispiemērotākā dziesma šai vietai, kur, šķiet, nekad nekas nebija audzis kopš laika gala, tomēr tā bija vienīgā, ko važonis vislabāk

atcerējās. Viņam bija lieliska balss, un bērni pievienojās. Visiem trim kļuva daudz priecīgāk. Tēvocis Endrjū un Ragana gan nedziedāja.

Kad dziesma tuvojās nobeigumam, Digorijs juta, ka viņu kāds rausta aiz elkoņa. Pēc cigāru un brendija smaržas gaisā un pēc labās uzvalka drānas viņš nosprieda, ka raustītājs ir tēvocis Endrjū, kas viņu piesardzīgi vedina sāņus. Kad abi bija pagājuši kādu gabaliņu, vecai vīrs pielieca galvu tik tuvu Digorija ausij, ka tā pat kutēja, un čukstot sacīja:

—   Nu, manu zēn, mauc gredzenu pirkstā. Taisāmies prom!

Taču Raganai bija laba dzirde.

— Muļķi! —viņa iesaucās, nolēkdama no zirga. — Vai tu esi aizmirsis, ka spēju sadzirdēt pat citu domas? Laid zēnu vaļā! Ja tu gudrosi pret mani nodevību, tad atriebība būs tik briesmīga, kāda nekur, nevienā pasaulē ne laika galā nav dzirdēta.

—   Un, — Digorijs pievienojās, — ja jūs domājat, ka esmu tāds nelietis un draņķis, ka spēju aizmukt, atstādams Polliju, važoni un zirgu šādā vietā, tad jūs rūgti maldāties.

—  Tu esi ļoti palaidnīgs un nekaunīgs zēns, — teica tēvocis Endrjū.

—   Cst! — iesaucās važonis. Visi sāka klausīties.

Tumsā beidzot kaut kas notika — bija sākusi dziedāt

kāda balss. Tā skanēja no milzīga tāluma, un Digorijs nespēja saprast, no kuras puses dziesma plūst. Dažreiz pat šķita, ka tā strāvo šurp no visām pusēm. Reizēm tā it kā cēlās augšup no pazemes. Zemākās notis bija tik dziļas, it kā tā patiešām būtu pati zemes balss. Vārdu dziesmai nebija un pat īstas melodijas ne. Tomēr neapšaubāmi tā bija visskaistākā skaņa, kādu viņš jebkad bija dzirdējis, gandrīz vai neizturami skaista. Šķita, ka arī zirgam tā patika; viņš iezviedzās tā, it kā pēc gadiem ilgas važoņa pajūga vilkšanas beidzot būtu atgriezies savas bērnības pļavā, kur kādreiz skraidījis kā kumeliņš, un padaban redzētu, kā pa pļavu šurp nāk pazīstams, mīļš cilvēks ar cukurgraudu rokā.

—  Ak tu tētīt, cik jauki! — teica važonis.

Tad atgadījās divi brīnumi reizē. Pirmkārt, balsij pēkšņi pievienojās citas —neskaitāmi daudzas balsis. Tās dziedāja saskaņā ar pirmo, bet daudz augstāk: skanīgi, kristāldzidri, sudrabaini. Un otrais brīnums — tumsā virs galvām pēkšņi iemargojās zvaigznes. Ne jau pa vienai, lēnām, kā vasaras vakaros. Pirms brīža vēl apkārt bija valdījusi tumsa, taču nu vienā mirklī uzliesmoja tūkstošiem un tūkstošiem mazu gaismiņu: vientuļas zvaigznes, zvaigznāju kopas un planētas, daudz lielākas un spožākas nekā tās, ko mēs redzam mūsu debesīs. Te pie tām nebija ne mākonīša. Viss, gan jaunās balsis, gan jaunās zvaigznes, uzradās vienlaicīgi. Un, ja tu to visu būtu redzējis un dzirdējis tāpat kā Digorijs, arī tu būtu pārliecināts, ka dziedātājas ir pašas zvaigznes un ka dobjā Pirmā Balss pieder Tam, kas šīs zvaigznes radījis un licis tām dziedāt.

—   Lai slava un gods! — teica važonis. —Ja es agrāk būtu zināj's, ka ir tāds skaistums, no manis noteikti būtu iznācis labāks cilvēks.

Balss, kas plūda no zemes, pieauga spēkā un tajā jaudās uzvaras prieks. Balsis debesīs, vēl laiciņu kopā skaļi

p;ul'/.iedājušas, kļuva klusākas. Bet apkārtsākās citi notikumi.

Tālumā pie apvāršņa debesis iekrāsojās pelēcīgas. Sāka pūst viegls, spirgts vējiņš. Debesu pamale lēnām un aizvien noteiktāk iegaismojās. Pret tām varēja samanīt pakalnu tumšās aprises. Balss joprojām dziedāja.