Burvja māsasdēls

Pats nejēdzīgākais, kā Pollija vēlāk atcerējās, bija tas, ka viņiem neļāva to visu mierīgi novērot. Brīdī, kad Digorijs iesaucās: «Koki!» —viņam vajadzēja atlēkt sāņus, jo tēvocis Endrjū, paslepus pievirzījies klāt, centās ar roku iebraukt zēna kabatā. Diez vai viņam būtu liels labums, ja tas izdotos, jo viņš bija centies piekļūt kabatai ar zaļo gredzenu, tāpēc ka joprojām domāja, ka tieši zaļais gredzens ir mājupceļa gredzens. Taču Digorijs, protams, nevēlējās zaudēt ne zaļo, ne dzelteno gredzenu.

—   Stāt! — iesaucās Ragana. — Atkāpies! Tālāk, tālāk! Ja kāds mēģinās pietuvoties bērniem kaut desmit soļu attālumā, es šim nelietim sašķaidīšu pauri!

Rokā, atvāztu sišanai, viņa turēja dzelzs šķērsi, ko bija norāvusi no laternu staba. Nebija ne mazāko šaubu, ka viņa noteikti trāpītu mērķī.

—Tad re, kā! Tu gribēji aizzagties uz savu pasauli kopā ar zēnu un mani atstāt vienu?

Te nu Endrjū dusmas beidzot ņēma virsroku pār bailēm.

—Jā, kundze, tik tiešām tā! — viņš teica. — Protams, ka es to vēlos. Un man ir pietiekami daudz iemeslu to darīt. Jūs pret mani izturējāties tik bezkaunīgi, tik pretīgi! Es pūlējos, cik vien bija manos spēkos, izrādīt jums pretimnākšanu un laipnību. Un kāda bija atmaksa? Jūs aplaupījāt — man jāatkārto šis vārds — aplaupījāt augsti godājamu juvelieri. Jūs uzstājāt, lai jums izmaksā ārkārtīgi dārgas, lai neteiktu— pārbagātas, otrās brokastis, kaut l^an man bija jāieķīlā pulkstenis ar visu ķēdi, un man jums jāsaka, kundze, ka neviens manā dzimtā, ja nerunā par brālēnu Edvardu, kas bija brīvprātīgais kavalērists, nekad nav bāzis degunu lombardos. Šīs pretīgās maltītes laikā — man vēl tagad drebuļi pārskrien, to atceroties, — jūsu uzvedība un runas stils izraisīja visu klātesošo nosodošu attieksmi. Esmu publiski apkaunots. Nekad vairs nevarēšu šo restorānu apmeklēt. Turklāt jūs uzbrukāt policijai. Jūs nozagāt…

— Jel apklustiet, saimniek, pieturiet muti! — teica važonis. — Nu tak' jāklausās un jāskatās, nevis jātarkšķ.

Un patiešām bija ko redzēt un dzirdēt. Pirmītējais, Digorijam līdzās izdīgušais koks, bija izaudzis par milzīgu dižskābardi, un tā zari liegi šūpojās pār vērotāju galvām. Vēso, zaļo zāli zem kājām izraiboja margrietiņas un gundegas. Mazliet tālāk, gar upes krastu, auga vītoli. No otras puses ceļotājus ieskāva ziedošu jāņogu, ceriņu, mežrožu un rododendru krūmi. Zirgs pilnām mutēm plūca svaigo zāli.

Visu šo laiku Lauva dziedāja savu dziesmu un, lepni izslējies, soļoja turp un atpakaļ. Mazliet biedēja tas, ka ar katru loku zvērs nāca arvien tuvāk. Pollija aizrautīgi klausījās, jo viņai šķita, ka sāk saskatīt sakarību starp dziesmu un to, kas notiek. Kad kādus simt jardus tālāk, uz pakalna kores, uzradās tumšzaļu egļu skupsnas, viņa juta, ka tam ir kāds sakars ar virkni zemu, stieptu skaņu, ko Lauva pirms mirkļa bija nodziedājis. Un, kad viņš izdziedāja vieglu, ātru pasāžu, viņa nemaz nebija pārsteigta, ieraugot, ka visapkārt no zemes izbāž galviņas prīmulas. Tādējādi viņa nonāca pie neizsakāmi līksmas pārliecības, ka viss, kas šeit top, rodas, kā viņa teica, «no Lauvas galvas». Ieklausoties dziesmā, varēja sadzirdēt to, kas padaban tika radīts; paveroties apkārt, to varēja saskatīt. Tas šķita tik satraucoši, ka bailes nenāca ne prātā. Taču Digorijs un važonis neviļus mazlietnervozēja, redzot Lauvu tuvojamies. Ja runā par tēvoci Endrjū, tad viņš pat nevarētu aizmukt, tik ļoti viņam drebēja ceļgali un klabēja zobi.

Pēkšņi Ragana drosmīgi devās uz priekšu pretī Lauvam, kas lēniem, smagiem soļiem dziedot virzījās aizvien tuvāk un tuvāk. Nu jau tas atradās tikai kādu divpadsmit jardu attālumā. Ragana pacēla roku un trieca smago dzelzs stieni tieši pret Lauvas galvu.

No šāda attāluma neviens, kur nu vēl Džeidisa, nevarēja kļūdīties. Stienis trāpīja Lauvam tieši starp acīm, adēca nostun būkšķot nokrita zemē. Lauva turpināja savu gājienu, viņa solis nebija nedz ātrāks, nedz lēnāks kā iepriekš. Nevarēja patpateikt, vai vispār viņš manījis stieņa triecienu. Kaut arī mīkstās ķepas virzījās bez trokšņa, taču varēja just, kā zem Lauvas svara dreb zeme.

Ragana iespiedzās, metās bēgt un pēc mirkļa pazuda starp kokiem. Tēvocis Endrjū pagriezās, lai darītu to pašu, taču aizķērās aiz kādas saknes un tieši uz sejas iekrita mazā strautiņā, kas tecēja uz upi. Bērni nejaudāja kustēties; viņi pat nebija pārliecināti, vai to vispār grib darīt. Lauva viņiem nepievērsa uzmanību. Viņa platā, sārtā rīkle bija atvērta, taču dziesmai, ne rēcienam. Zvērs abiem pagāja

garām tik tuvu, ka viņi būtu varējuši skart kuplās krēpes. Viņi briesmīgi baidījās, ka Lauva tūlīt pagriezīsies un paskatīsies uz viņiem, bet tai pašā laikā, lai cik savādi tas arī būtu, viņi to vēlējās. Tomēr Lauva viņiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, it kā viņi nebūtu nedz saredzami, nedz saožami. Pagājis bērniem garām un nosoļojis vēl mazliet uz priekšu, Lauva apgriezās, atkal devās viņiem garām un šoreiz sāka virzīties uz austrumiem.

Klepodams un sprauslādams no strauta izrausās tēvocis Endrjū.