Burvja māsasdēls

— Nu, Digorij, — viņš teica, — esam tikuši vaļā no tās sievietes, un tas pretigais lauva arī ir projām. Dod man roku un tūdaļ velc pirkstā gredzenu.

—    Nenāciet klāt! — atkāpdamies iesaucās Digorijs. — Turies no viņa tālāk, Pollij! Nāc man blakus. Es jūs brīdinu, tēvoci Endrjū, ja jūs kaut soli pietuvosities, mēs pazudīsim.

—   Tūlīt dari, ko es tev lieku, cienītais! — pavēlēja tēvocis. — Tu esi ļoti nepaklausīgs un neuzvedīgs zēns.

—  Nekas, nekas! — atbildēja Digorijs. — Mēs gribam palikt un paskatīties, kas notiks. Man liekas, ka jūs taču gribējāt kaut ko uzzināt par citām pasaulēm. Vai tagad, kad esat šeit, jūs tas vairs neinteresē?

—Neinteresē! — iesaucās tēvocis Endrjū. — Paskaties, kāds es izskatos! Tie taču bija mani labākie svārki un veste!

Tēvocis patiešām izskatījās nožēlojams. Jo švītīgāks cilvēks bijis sākumā, jo bēdīgāk viņš izskatās, kad izlien no sadragātas ekipāžas un pēc tam iekrīt dubļainā strautā.

—    Es jau nesaku, ka šeit nav ko redzēt, — tēvocis turpināja. —Ja es būtu jaunāks, tad— nu, varbūt es sākumā šurp atsūtītu kādu jaunu, spriganu cilvēku. Kādu no tiem lielo zvēru medniekiem. Šo zemi jau var tīri labi izmantot. Klimats ir lielisks. Un kāds gaiss! Esmu pārliecināts, ka tas man nāktu par labu. Ja tikai apstākļi būtu pieņemamāki. Kaut mums būtu kāda šautene!

—    Lai sasper jods tās blīkšķen's, — dusmīgi teica važonis. — Ieš' pacīlēt, vai Stroberij' navaig paberzt. Ja man ļauts tā teikt, tam zirgam ir vairāk galvā nekā vienam otram divkājainim.

Viņš devās pie Stroberija un sāka svilpt un šmaukstināt, kā jau visi zirgu puiši to parasti dara.

—Vai jūs patiešām vēl aizvien domājat, ka šo Lauvu var nogalināt ar vienkāršu šauteni? — jautāja Digorijs.

—   Dzelzs stienis viņam nekā nevarēja padarīt.

—  Lai arī kādi tai dāmai būtu trūkumi, — teica tēvocis,

—  bet viņa ir drosmīga meiča, manu zēn. Tā izrīkoties! Viņš atkal berzēja rokas un knakšķināja kauliņus, it kā

būtu pavisam aizmirsis, cik pats juties nobijies Raganas klātbūtnē.

—  Tā bija nekrietna rīcība! — teica Pollija. — Ko tad sliktu Lauva viņai bija nodarījis?

—  Hei! Kas tad tas? — iesaucās Digorijs. Paskrējis uz priekšu, viņš ņēmās kaut ko pētīt dažu jardu atstatumā.

—Paklau, Pollij,—viņš sauca, — nāc šurp un paskaties! Arī tēvocis Endrjū devās viņai līdzi, un ne jau tāpēc, ka vēlējās paskatīties, bet gan lai turētos bērniem tuvumā un pirmajā izdevīgajā brīdī nozagtu gredzenu. Taču, kad viņš ieraudzīja, ko Digorijs rāda, arī viņam sāka rasties interese. Tas bija neliels, trīs pēdas garš laternu staba modelītis, kas lēnām auga augumā un kļuva resnāks, gluži tāpat kā apkārtējie koki.

—  Tas arī ir dzīvs… es gribēju sacīt… laterna deg, — teica Digorijs.

Laterna patiešām dega. Saules gaismā, protams, tās mazo liesmiņu bija grūti ieraudzīt, ja vien uz to nekrita skatītāja ēna.

— Lieliski, vareni, — murmināja tēvocis Endrjū, — pat man ne sapņos nerādījās, ka varētu notikt tādas burvestības. Šī ir pasaule, kur pat laternu stabi atdzīvojas un sāk augt. Interesanti, no kādas sēklas tie aug?

—       Vai tad jūs nesaprotat? — jautāja Digorijs. — Šajā vietā nokrita metāla stienis — tas, ko viņa norāva no laternu staba pie mūsu mājas Londonā. Tas iegrima zemē un nu ir uzdīdzis maza stādiņa izskatā.

Par mazu to šobrīd gan nevarēja saukt, jo stabs jau bija sasniedzis Digorija garumu.

—Tik tiešām! Apbrīnojami! Lieliski! —burkšķēja tēvocis, berzēdams rokas stiprāk nekā jebkad. —Ha-ha! Ļaudis smējās par manu maģiju. Mana stulbā māsa domāja, ka esmu ķerts. Interesanti, ko viņi teiktu tagad, kad esmu atklājis pasauli, kur viss dzīvo, dīgst un plaukst? Kolumbs — visi runā tikai par Kolumbu. Bet kas gan ir Amerika salīdzinājumā ar to, kas notiek te! Šīs zemes komerciālās iespējas ir neizsmeļamas. Atstiep tik šurp un aproc dažus metāllūžņus, un pēc mirkļa tie izaug par vilcieniem, karakuģiem, par visu, ko vien vēlies… Tie man neko neizmaksās, bet Anglijā es tos varēšu pārdot par milzīgu cenu. Kļūšu par miljonāru… Un klimats! Es jau tagad jūtos krietni jaunāks. Es taču te varu izveidot kūrortu. Laba sanatorija varētu ienest apmēram divdesmit tūkstošus gadā. Vienam otram, protams, man par šo noslēpumu vajadzēs pastāstīt. Tomēr pats pirmais darbs — nošaut šo nezvēru.

—Jūs esat gluži tāds pats kā tā Ragana, — teica Pollija. —Jūs ne par ko citu nedomājat kā tik kādu nogalināt.

— Un, ja ir runa par mani, — tēvocis turpināja savus jaukos sapņus, — tad nemaz nevar zināt, cik ilgi es nodzīvotu, ja šeit apmestos uz dzīvi. Ja cilvēkam ir jau pāri sešdesmitiem, par to ir vērts padomāt. Nemaz nebūtu pārsteigts, ja šajā zemē es nekļūtu ne par dienu vecāks. Vareni! Tā tak ir Jaunības Zeme!

—  Ā! — iesaucās Digorijs. —Jaunības Zeme! Vai jūs tiešām domājat, ka tā ir tieši te? — Viņš, protams, bija atcerējies, ko krustmāte Letija teica dāmai, kas atnesa vīnogas, un zēnā atkal modās klusa cerība.

—    Tēvoci Endrjū, — viņš teica, —vai jūs tiešām domājat, ka šeit varētu dabūt kaut ko tādu, kas izārstētu māmiņu?