Burvja māsasdēls

Tā nu viņi visi trīs ļoti drosmīgi — vai vismaz tik drosmīgi, cikspēja, —devās uz turieni, kur notika dzīvnieku sapulce. Visi dzīvnieki bija ļoti aizņemti, viens ar otru iepazīstoties un sarunājoties, un nemaznemanīja, ka viņiem tuvojas trīs cilvēki, līdz tie bija jau pavisam tuvu. Tāpat viņi nedzirdēja arī tēvoci Endrjū, kas stāvēja krietnu gabaliņu nostāk, trīcēdams no galvas līdz savām aizpogātos zābakos ieautām kājām un saukdams, protams, ne jau pilnā balsī:

—  Digorij! Nāc atpakaļ! Tūlīt pat nāc atpakaļ, kad es tev saku! Es tev aizliedzu spert vēl kaut vienu soli uz priekšu!

Kad beidzot viņi bija iejaukušies dzīvnieku barā, visi apklusa un sāka uz viņiem blenzt.

—  Hm! — beidzot teica Bebru tēvs, — Aslana vārdā, kas jūs tādi esat?

—  Piedodiet, — mazliet aizelsies izdvesa Digorijs, bet viņu pārtrauca Zaķis.

—    Esmu pārliecināts, ka tie ir kāds milzīgu salātu paveids.

—  Nē, goda vārds, nē, — steidzīgi bilda Pollija. — Mēs nepavisam neesam ēdami.

—   Redziet nu, — sacīja Kurmis. — Viņi var parunāt. Kurš gan ir redzējis runājošus salātus?

—  Varbūt viņi ir Otrais Joks, — ieminējās Krauklis.

Pantera, kas visu laiku bija mazgājusi purnu, uz mirkli

pārtrauca šo nodarbošanos un teica:

—  Nu, ja tas ir tā, tad viņi nav ne uz pusi tik smieklīgi kā Pirmais Joks. Vismaz man viņi nešķiet diez ko smieklīgi.— Tad viņa nožāvājās un ņēmās atkal tīrīties.

—  Ak, piedodiet, lūdzu, bet es ļoti steidzos, — teica Digorijs. — Man jāsatiek Lauva.

Visu šo laiku Važonis centās uztvert Stroberija skatienu. Beidzot viņam tas izdevās.

—    Stroberij, veco zēn, tu tak mani pazīsti, vai ne? — viņš teica. — Tu takšu nestāvēsi te un neiegalvos', ka mani nimaz nepazīst'?

—   Ko tas tur runā, Zirdziņ? — vairākas balsis jautāja.

—  Nu, — Stroberijs lēni iesāka, — es tā īsti nezinu, bet man šķiet, ka vairākums no mums vēl daudz ko nezina. Cik es noprotu, esmu šitādu radījumu redzējis agrāk. Man ir tāda sajūta, ka esmu dzīvojis kaut kur citur —vai bijis kaut kas cits -—, iekams Aslans mūs visus pirms dažiem mirkļiem pamodināja. Viss ir neskaidri, gluži kā sapnī. Bet tajā sapnī bija arī tādi kā šitie trīs.

—   Ko!? — iesaucās Važonis. — Vai ta tu mani nepa­zīst'? Mani, kas vakaros, kad tev bij šķērma dūša, stiepa karstu dziru! Mani, kas tevi allažiņ kārtīg' noskrāpēj'? Kas tev nekad neaizmirs' uzsegt siltu drēbi, kad tev vaj'dzēja kvernēt ārā salā? Man gan par tevi tik nesmuk's domas nebij ne prātā, Stroberij.

—   Es tā kā sāku patiešām kaut ko atcerēties, — domīgi teica Zirgs. —Jā, ļauj man tikai mazliet padomāt! Jā, jā! Tas taču biji tu, kas man vienmēr aizmugurē piesēja tādu melnu kasti, un tad tu mani siti un dzini skriet, un, lai cik tālu es arī skrēju, tā melnā parikte man grabēdama ripoja pakaļ.

—    Mums takšu bij jāpelna iztikšan'! Vai saproti? — taisnojās Važonis. — I priekš tevis, i priekš manis. Ja jau nebūt' tā darba un tās pātagas, nebūt' arīdzan tā staļļa, tā siena, tās dziras un to auzu. Jo auzas tu dabūj', ja man tās bij' pa kabatai, to nu neviens nevar noliegt.

—   Auzas? — Zirgs noprasīja, ausīm smaili saslejoties.

—Jā, patiesi es kaut ko tādu atceros. Un sāku atcerēties arvien vairāk. Tu vienmēr sēdēji tur augšā, man aiz muguras, un es skrēju un vilku tevi un to melno rīku. Es zinu, ka viss darbs bija jādara man!

—  Vasarā gan, — piekrita Važonis. — Tad tu skrienot svīdi, bet man tā sēdēšan' bij tīri vēsa. Bet kā tad ziemā, veco zēn? Tev takš' skrienot bij silti, bet man sēžot kājas bij aukstas kā ledus, un vējš saldēja degunu. Rokas sasala ragā tā, ka gandrīz nejaudāj' grožus noturēt.

—    Tā bija cietsirdīga un nežēlīga zeme, — teica Stroberijs. — Nekur neredzēja zāli, tikai cietus akmeņus.

—   Tā nu ir taisnīb', draugs, taisnīb' gan! — piekrita Važonis. — Visa tā pasaul' bij nežēlīg'! Es vienmēr teicu, ka bruģis nav priekš zirga. Tāda tā Londona bij, ko tur teikt. Man jau, tāpat kā tev, tur dzīvot nebij nekādas patikšan's. Tu i lauku zirgs, un es — es i lauku cilvēks. Tur es dziedāj' baznīcas korī, tur mājās, laukos. Tikai nebij tās iztikšan's.

—    Ak, lūdzu, lūdzu, — teica Digorijs, —vai mēs nevarētu pasteigties? Lauva iet aizvien tālāk. Un man tik ļoti vajag ar viņu parunāt.

—     Paklau, Stroberij, — teica Važonis. — Šim jaunkungam ir ka ūkas uz sirds, ko viņš grib pateikt tam Lauvam, ko jūs saucat par Aslanu. Kā būtu, ja tu zēniņ' pajemtu sev mugurā, viņš par to būt' tev ļoti pateicīgs, un jūs abi aizrikšot' uz to viet', kur tas Lauva atrodas. Es ar to mazo meitiņ' jums sekošu.

—   Ak, es tagad atceros! Sēdēt man mugurā nozīmē jāt! —attapās Stroberijs.—Atceros tādu divkājainu mazuli, kas senos, senos laikos tā darīja. Viņš man mēdza dot tādus mazus, četrstūrainus gabaliņus kaut kā balta. Cik tie bija garšīgi — vēl garšīgāki par zāli!

—  A! Tas bija cukurs, — teica Važonis.

—   Lūdzu, lūdzu, Stroberij, — sacīja Digorijs, — ļauj man kāpt tev mugurā un aizgādā mani pie Aslana.

—  Labi, es neiebilstu, — piekrita Zirgs. — Kādreiz jau var. Rāpies augšā!