Burvja māsasdēls

Lauva pavēra muti, bet no tās nenāca ne skaņa; viņš izdvesa garu, siltu nopūtu, kas it kā sašūpoja visus zvērus gluži kā vējš koku rindu. Augstu virs galvām, aiz zilā debesu plīvura paslēpušās, atkal iedziedājās zvaigznes. Tā bija tīra, dzidri vēsa, sarežģīta mūzika. Kaut kur no debesu velves vai no paša Lauvas izšāvās it kā uguns, kas tomēr nevienu neapsvilināja. Bērni juta, kā ķermenī saviļņojas ik asins lāse, kad kāda nekad agrāk nedzirdēta, dziļa un nepakļāvīgi valdonīga balss iesaucās:

— Nārnija! Nārnija! Nārnija! Mosties! Mīli! Domā! Runā! Lai tavi koki prot staigāt! Lai tavi zvēri prot runāt! Lai tavi ūdeņi ir dievišķīgi!

Desmita nodaļa pirmais joks un vēl šis tas

Tā, protams, bija Lauvas balss. Bērni jau sen bija nojautusi, ka Lauva spēj runāt, un tomēr, kad viņš ierunājās, tas bija brīnišķīgs un reizē ārkārtīgs pārdzīvojums.

No koku puduriem iznāca mežonīgi cilvēki, meža dievi un dievietes; tiem līdzi soļoja fauni un satīri, un rūķi. No upes iznira Upes dievs ar savām meitām najādām. Un tie visi kopā ar zvēriem un putniem savās dažādajās balsīs, augstās un zemās, rupjās un skanīgās, atsaucās:

—    Sveiks, Aslan! Mēs dzirdam un paklausām! Mēs esam pamodušies! Mēs mīlam! Mēs domājam! Mēs runājam! Mēs zinām!

—    Tikai piedodiet, lūdzu, mēs vēl ne visai daudz zinām, — sacīja kāda balss, sprauslādama caur degunu. Un tad nu gan bērni patiešām pārsteigumā salēcās, jo runātājs bija važoņa zirgs.

—    Vecais, labais Stroberijs, — teica Pollija. —Es tiešām priecājos, ka arī viņš ir izvēlēts par vienu no runājošiem dzīvniekiem.

Un Važonis, kas nu jau stāvēja blakus bērniem, teica:

—  Lai sasper mani jods! Es takš vienādiņ teicu, ka tas lops ir varens gudrinieks.

—   Radījumi, es uzticu jūsu dzīvības jums pašiem, — atskanēja spēcīgā, laimīgā Aslana balss. — Es jums dodu šo Nārnijas zemi uz mūžiem, es atdodu jums šos mežus, šos augļus, šīs upes. Es jums atdodu zvaigznes, un es jums atdodu sevi pašu. Arī mēmie zvēri, kurus es neesmu izvēlējies, ir jūsu. Izturieties pret viņiem labi un kopiet tos, bet nesāciet dzīvot un uzvesties kā viņi, jo tad jūs vairs nebūsit Runājošie Zvēri. No viņiem jūs esat nākuši, un pie viņiem jūs atkal varat atgriezties. Nedariet tā!

—   Nē, Aslan, mēs solāmies, ka tā nedarīsim! — visi sauca cits caur citu. Tad kāds žiperīgs Kovārnis skaļā balsī piebilda: — Nav ko baidīties!

Visi jau bija beiguši runāt, un viņa vārdi noskanēja pilnīgā klusumā. Iespējams, ka arī jums kādreiz tā ir gadījies, teiksim —kādās viesībās, un jūs zināt, ciktas šķiet nepatīkami. Nabaga Kovārnis tā nokautrējās, ka paslēpa galvu zem spārna, it kā grasītos gulēt. Pārējie dzīvnieki izgrūda tādus savādus trokšņus, kādus mūsu pasaulē neviens nav dzirdējis, prod — viņi smējās. Sākumā viņi centās tos apspiest, bet Aslans teica:

—  Smejieties un nebaidieties, radījumi! Tagad, kad jūs vairs neesat mēmi un nesaprātīgi, jums nav arī vienmēr jābūt drūmiem un nopietniem. Jo jokus, tāpat kā taisnību, var izteikt tikai vārdos.

Un tā nu viņi visi ļāva smiekliem vaļu. Visapkārt valdīja tāda jautrība, ka pat Kovārnis atkal sadūšojās un, uztupies Važoņa zirgam uz galvas starp ausīm, savicināja spārnus un teica:

—  Aslan! Aslan! Vai es pajokoju pirmais? Vai turpmāk vienmēr visiem stāstīs, ka tas biju es, kas pirmais pajokoja?

—  Nē, mazo draudziņ, — teica Aslans. — Tu pirmais nepajokoji, tu tikai pats esi pirmais joks.

Tad visi smējās vēl skaļāk. Bet Kovārnis neko neiebilda un pats smējās tikpat skaļi kā pārējie, līdz zirgs sapurināja galvu un putns, zaudējis līdzsvaru, novēlās, taču, pirms sasniedza zemi, atcerējās, ka viņam ir spārni, kas tobrīd vēl šķita visai neierasti.

—  Un nu, — teica Aslans, — Nārnija ir radīta. Tagad mums jādomā, kā to pasargāt. Es uzaicināšu dažus no jums uz padomi. Tu, galvenais Rūķi, un tu, Upes dievs, tu, Ozol, un tu, Pūces tēv, un abi Kraukļi, un tu, Ziloņvīrs, nāciet man līdzi. Mums jāapspriežas. Jo, kaut arī pasaule nav vēl pat piecas stundas veca, tajā jau ir iekļuvis ļaunums.

Radījumi, ko Aslans bija nosaucis, panācās uz priekšu, un viņi visi kopā devās uz austrumiem. Pārējie cits caur citu ierunājās:

—  Ko viņš teica? Kas ir iekļuvis pasaulē? — Kaut kāds Sļaunums? — Kas tas Sļaunums tāds ir? — Nē, viņš neteica Sļaunums, viņš teica: «Iekļuvis ļaunums.» — Nu, bet kas tas ir?

—  Paklau, — Digorijs sacīja Pollijai, — man jādodas pie viņa — tas ir, pie Aslana. Man ar viņu jārunā.

—   Vai tu domā, ka tā var? — šaubījās Pollija. — Es neuzdrīkstētos.

— Man tas jādara, — teica Digorijs. — Mātes dēļ. Ja ir kāds, kas spētu viņas labā kaut ko darīt, tad tas ir viņš.

—   Es ieš' jums līdzi, — teica Važonis. —Man viņš diktan patīk. Un es nedomā, ka tie citi lopiņi bruks man virsū. Turklāt man tiktos pārmīt kādu vārdu ar Stroberij'.