Burvja māsasdēls

Jau pēc īsa brīža vairāki zvēri tēvocim bija aizsteigušies garām. Viņi nostājās rindā, aizsprostodami ceļu. Pārējie puslokā aplenca no aizmugures. Kur vien tēvocis Endrjū pagriezās, visur draudēja briesmas. Pretī slējās Brieža varenie ragi un Ziloņa milzīgā galva. Aizmugurē rūca smagnējie, draudīgie lāči un rukšķēja mežakuiļi. Astes vēcinādamas, viņā cieši vērās panteras ar ļoti zobgalīgiem purniem —vismaz tēvocim tā likās; tāpat ari vēsi naidīgie leopardi. Taču visvairāk tēvoci satrieca milzīgais daudzums atplesto rīkļu. Patiesībā zvēri bija atvēruši mutes, pēc skrējiena strauji elsodami, taču tēvocim šķita, ka tie visi grasās viņu aprīt.

Tā nu viņš tur stāvēja drebēdams un grīļodamies. Arī nekad agrāk, daudz patīkamākās situācijās, viņam dzīvnieki nebija patikuši. Tie viņam parasti iedvesa bailes, kas vēlākos gados, kad viņš ar tiem cietsirdīgi eksperimentēja, tikai pieauga un pārvērtās briesmīgā naidā.

—   Nu tātad, ser, — Buldogs noprasīja savā lietišķajā manierē, — vai jūs esat dzīvnieks, augs vai minerāls?

Tā viņš patiešām jautāja, taču viss, ko tēvocis Endrjū izdzirda, bija:

—   Rrr-rr-rr-ham!

Vienpadsmitā nodala Digorijs un tēvocis — abi iekļūst ķezā

Jūs droši vien domājat, ka zvēri bija tik ļoti stulbi, ka uzreiz nesaskatīja līdzību starp bērniem, Važoni un tēvoci Endrjū. Taču jums jāatceras, ka viņi neko nezināja par drēbēm. Viņi bija pārliecināti, ka Pollijas kleita, Digorija Norfolkas stila uzvalks un Važoņa cepure ir tikpat neatņemama viņu ķermeņu sastāvdaļa, kāda dzīvniekiem ir kažoks un spalvas. Viņi pat tos trīs nespētu uztvert kā vienas un tās pašas sugas radījumus, ja nebūtu ar tiem runājuši un ja arī Stroberijs, šķiet, tā nebūtu domājis. Turklāt tēvocis bija daudz garāks par bērniem un daudz tievāks par Važoni. Viņš bija ģērbies melnā, tikai veste bija balta — šobrīd tā gan vairs diez ko balta neizskatījās. Arī viņa milzīgais, sirmais matu ērkulis, tagad varen izspūris, neatgādināja neko tādu, kas zvēriem ļautu saskatīt tēvocī līdzību ar pārējiem trim. Viņu neizpratne tāpēc ir gluži saprotama. Un, kas bija pats ļaunākais, viņš, šķiet, nebija spējīgs parunāt.

Sākumā viņš gan bija centies. Kad Buldogs viņu uzrunāja — vai, kā tēvocim šķita, ierūcās un tad ierēcās —, viņš bija pastiepis uz priekšu drebošu roku un dvesis: «Labs sunīt's, labs sunīt's. Ak, tu manu nabadziņ!» Bet zvēri viņu nesaprata, gluži tāpat kā viņš — tos. Viņi nedzirdēja neko vairāk par tādu kā čurkstēšanu. Varbūt bija arī labāk, ka viņi neko nesaprata, jo es nepazīstu nevienu suni, vēl jo vairāk Nārnijas Runājošo Suni, kam patiktos, ka viņu dēvētu par Labo Sunīti, gluži tāpat kā tev nepatiktos, ja tevi sauktu par Manu Mazo Puisīti.

Tad tēvocis Endrjū paģība un nogāzās.

—  Re nu! — teica Kārpcūka. — Tas jau ir tikai koks. Es jau no paša sākuma tā domāju.

Neaizmirstiet — viņi taču nekad nebija redzējuši nedz krišanu, nedz ģībšanu.

Bet Buldogs, kas visu laiku tēvoci cītīgi apostīja no galvas līdz kājām, paslēja purnu un teica:

—Tas ir dzīvnieks. Tas noteikti ir dzīvnieks. Iespējams, ka tās pašas sugas kā tie tur.

—     Nevar būt! — teica Lācis. —Dzīvnieks taču tā vienkārši ne no šā, ne no tā neapvelsies augšpēdus. Mēs visi esam dzīvnieki, bet vai tad mēs tā krītam? Mēs stāvam stalti, rau, tā! —Viņš izslējās uz pakaļējām ķepām, paspēra soli uz aizmuguri, tad aizķērās aiz zara un apvēlās tieši uz muguras.

—     Trešais Joks! Trešais Joks! Trešais Joks! — sajūsmināti klaigāja Kovārnis.

—   Es tomēr domāju, ka tam jābūt kādam kokam,— neatlaidās Kārpcūka.

—  Ja tas ir koks, — teica otrs Lācis, — tad varbūt tajā ir bišu saime.

—  Nē, nē, esmu pārliecināts, ka tas nav koks, — teica Āpsis. — Man likās, ka tas pirms apvelšanās mēģināja kaut ko teikt.

—Tas jau bija tikai vējš, kas čabināja zarus, — apgalvoja Kovārnis. — Tu taču nedomā, ka tas ir runājošs zvērs, — Kovārnis uzrunāja Āpsi. — Viņš tak nepateica ne vārdiņa.

—  Un tomēr, — ierunājās Ziloniene (tu jau droši vien atceries, ka pašu Ziloni bija aizsaucis līdzi Aslans), — un tomēr tas varētu būt kāds dzīvnieks. Vai tā lielā, baltā klimpa šajā galā nevarētu būt tāda kā purns? Un tie caurumi — acis un mute? Deguna jau nu gan nav. Bet nebūsim — hm, tā teikt — šaursirdīgi. Tikai ļoti nedaudziem no mums ir tas, ko patiesi varētu dēvēt par degunu,—un ar visiem saprotamu un piedodamu lepnumu viņa pašķielēja uz savu snuķi visā tā garumā.

—Atļaujiet man kategoriski iebilst pret šādu piezīmi, — protestēja Buldogs.

—   Zilonienei ir pilnīga taisnība, — teica Tapirs.

—  Ziniet ko! — priecīgi iesaucās Ēzelis. — Varbūt tas ir dzīvnieks, kas neprot runāt, taču domā, ka prot?

—  Varbūt viņu var nostādīt stāvus? — domīgi ieteicās Ziloniene. Apvijusi snuķi ap tēvoča Endrjū ļengano augumu, viņa nostādīja to stāvus, taču, par nelaimi, ar kājām gaisā, tā ka no kabatas izvēlās divi pussovrini, trīs puskronas un sešpeniju monēta. Tā nu nekas neiznāca. Tēvocis Endrjū tūlīt pat novēlās atkal.