Burvja māsasdēls

Kad Lauva atkal ierunājās, viņš nevērsās pie Digorija.

—   Nu redzat, draugi, — viņš teica, — šī jaunā, tīrā pasaule, ko esmu jums devis, nav nodzīvojusi pat septiņas stundas, kad tajā jau ienācis ļaunums; un to pamodinājis un atvedis šurp šis Ādama dēls.

Visi dzīvnieki, pat Stroberijs, pievērsa skatus Digorijam un lūkojās uz viņu tik ilgi, ka zēns vēlējās, kaut pavērtos zeme un viņu aprītu.

—  Tomēr nenokariet degunus, — turpināja Aslans, vēl aizvien runādams ar zvēriem. — Šis ļaunums radīs jaunu ļaunumu, bet tas notiks krietni vēlāk, un es parūpēšos, lai pats sliktākais nāktu pār manu galvu. Līdz tam visi apņemsimies, ka daudzus simtus gadu šī būs līksma zeme līksmā pasaulē. Un, tā kā Ādama pēcteči mums nodarījuši ļaunumu, tiem to būs jāpalīdz izārstēt. Nāciet arī jūs abi tuvāk!

Pēdējie vārdi bija domāti Pollijai un Važonim, kas tikko kā bija ieradušies. Cieši pieķērusies Važonim pie rokas,

Pollija pavērtu muti ar acīm urbās Aslanā. Važonis uzmeta skatienu Lauvam un noņēma savu katliņu. Vēl neviens viņu bez cepures nebija redzējis. Tagad viņš izskatījās jaunāks, patīkamāks, kā īsts lauku cilvēks, nevis kā Londonas Važonis.

—  Dēls, — Aslans uzrunāja Važoni, — es jau tevi sen pazīstu. Vai tu mani pazīsti?

—Nē, ser,—teica Važonis. — Vismaz, tā teikt, pazīšana nav tas riktāgais vārds. Tomēr es nez kā iekšķīgi jūtu, ja atļauts tā teikt, ka mēs tā kā būt' kaut kur tikušies.

—Tas ir labi, — sacīja Lauva. — Tu zini labāk, nekā tev šķiet, un ar laiku tu mani iepazīsi vēl labāk. Kā tev patīk šī zeme?

—   No visas sirds patīk, ser, — apliecināja Važonis.

—  Vai tu vēlētos te palikt uz dzīvi?

—    Redziet, ser, esmu precēts vīrs, — teica Važonis. — Ja te būt' man' siev', tad, man domāt, nedz viņa, nedz es vēlētos dties atpakaļ uz London'. Mēs jau patiesībā abi i no laukiem.

Aslans atsvieda savas krēpes atpakaļ, pavēra muti un izdvesa garu, vienmuļu skaņu, ne sevišķi skaļu, bet ļoti spēcīgu. Pollijai sirds salēcās krūtīs, kad viņa to izdzirda. Viņa bija pārliecināta, ka tas ir aicinājums un ikviens, kas šo saucienu izdzirdēs, noteikti gribēs tam paklausīt. Vēl jo vairāk— lai cik pasauļu un mūžu to no šī sauciena arī šķirtu, cilvēks tam spētu paklausīt. Tālab, kaut arī Pollija bija izbrīna pārņemta, viņa nejutās pārsteigta vai satriekta, kad pēkšņi nez no kurienes uzradās un viņai blakus nostāj ās jauna sieviete ar godīgu un laipnu seju. Viņauzreiznoprata, ka tā ir Važoņa sieva, kas nokļuvusi te nevis ar kaut kādu maģisku gredzenu palīdzību, bet ātri, vienkārši un jauki, gluži kā putns, kas atlaidies uz savu ligzdu. Jaunā sieviete droši vien mājās mazgājusi veļu, jo bija aizsējusi priekšautu, līdz elkoņiem uzrotījusi piedurknes, un no rokām tecēja putas. Ja viņai būtu bijis laiks uzvilkt goda drēbes un uzlikt cepuri, ko pušķotu mākslīgi ķirši, viņa izskatītos briesmīga, toties tagad viņa šķita ļoti jauka.

Sieviete, protams, bija pārliecināta, ka sapņo, tāpēc nebūt nesteidzās pie vīra, lai pajautātu, kas galu galā ar viņiem abiem noticis. Taču, uzmetot skatienu Lauvam, viņa nebūt vairs nejutās tik droša, ka sapņo. Tomēr pārāk nobijusies viņa nez kāpēc nelikās. Pakniksējusi, kā daža laba lauku meitene tajos laikos vēl prata, viņa piegāja pie Važoņa, ielika savu roku viņējā un apstājās, kautrīgi lūkodamās apkārt.

—  Mani bērni, — uz viņiem lūkodamies, teica Aslans, — jūs būsit Nārnijas pirmie valdnieki, Nārnijas karalis un karaliene.

Važonim pārsteigumā pavērās mute, bet viņa sieva tumši pietvīka.

—  Jūs šeit valdīsit, dosit visiem šiem zvēriem vārdus, kārtosit dzīvi pēc ticības un taisnības un aizstāvēsit pret ienaidniekiem, kad tie šeit radīsies. Un ienaidnieki te noteikti radīsies, jo šajā pasaulē klaiņo ļaunā Ragana.

Važonis pāris reižu norija siekalas un nokrekšķinājās.

—  Piedošanu, ser, — viņš teica, — es un, protams, arī man' kundz' no sirds pateicamies, bet es takšu neesu tas vīrs, kas spēs ar to padarīšan' tikt galā. Man, redz, ar tām skolām tā švakāk, nekas daudz nav sanāc's.

—  Nu, bet tu taču proti cilāt lāpstu, strādāt ar arklu un no šīs zemītes izaudzēt ražu pārtikai? — jautāja Aslans.

—  To gan, ser, to jau gan es bišķiņ pieprot', esu pie tād' darb' uzaudzis.

—  Vai tu jaudāsi valdīt pār šiem radījumiem laipni un taisnīgi, vienmēr atceroties, ka tie ir Runājoši Dzīvnieki, brīvi pilsoņi, nevis vergi un truli radījumi, kādi ir tanī pasaulē, kur tu piedzimi un uzaugi?

—  To jau gan es saprot', — teica Važonis, — un darīš' vis', lai būt' pret tiem godīgs un taisnīgs.

—  Un vai tu solies arī saviem bērniem un mazbērniem to iemācīt?

—   Nu, mans pienākums jau būt' gan to mēģināt, ser. Mēs takš' abi centīsimies, va' ne, Nellij?

—  Un neviens no taviem paša bērniem vai arī no citiem radījumiem tev nebūs mīļāks vai labāks, un tu neļausi nevienam uzkundzēties pārējiem vai arī ļauni pret otru izturēties?

—  Es nekad neesu varējis paciest tādu nesmukumu, ser, kā es še stāvu! Lai tik kāds man to paprovē! Sadošu, kā pienākas!