Burvja māsasdēls

—   Kā es vēlētos, lai kāds mums pastāsta, kas tās ir par vietām, — iesaucās Digorijs.

—   Es gan neticu, ka tās kaut kas ir, — teica Pollija.

—  Tas ir, manuprāt, tur neviena nav un tur nekas nenotiek. Pasaule jau tikai šodien iesākās.

—Jā, bet ļaudis tur galu galā nokļūs, un tad, kā jau tu zini, tur risināsies visādi notikumi, — iebilda Digorijs.

—     Nu, paldies Dievam, vēsture tur pagaidām nerisinās, — atteica Pollija. — Un neviens nevar piespiest kādam to mācīties. Visas tās cīņas, gadu skaitļi un pārējās muļķības.

Nu jau viņi cēlās pāri klinšu smailēm, un pēc mirkļa Nārnijas ieleja izzuda skatienam. Sekodami upes tecējumam, viņi lidoja pār mežonīgu zemi ar stāviem pakalniem un tumšiem mežiem. īstās kalnu grēdas vēl pacēlās priekšā, bet ceļotājiem tagad acīs spīdēja saule un tajā virzienā bija grūti kaut ko saskatīt. Taču spīdeklis grima aizvien zemāk un zemāk, līdz visa rietumu debesmala pārvērtās par milzīgu kurtuvi, pilnu ar izkusušu zeltu. Beidzot tas pazuda aiz kādas robotas kalna smailes, kas uz spožā debesu fona tagad izskatījās asa un plakana — kā izgriezta no kartona.

—   Še augšā nav sevišķi silts, — teica Pollija.

—   Un mani spārni jau sāp aiz noguruma, — pavēstīja Lidonis. — No ielejas ar ezeru, par kuru Aslans runāja, nav ne miņas. Varbūt nolaidīsimies un pameklēsim kādu piemērotu patvērumu naktsguļai? Šonakt mēs savu mērķi nesasniegsim.

—Jā, un ir pēdējais laiks arī ēst vakariņas, — piekrita Digorijs.

Zirgs lēnām laidās zemāk un zemāk. Tuvāk zemei, starp pakalniem, gaiss kļuva aizvien siltāks. Pēc garā ceļojuma, kad vienīgais, ko viņi varēja saklausīt, bija Zirga spārnu vēdas, visi trīs ar patiku ieklausījās mājīgajās zemes

skaņās: upe burbuļoja pāri akmeņainajai gultnei un koki čīkstēja vieglajā vējā. Augšup cēlās silta, patīkama saules izkarsētās zemes, puķu un zāles smarža. Beidzot Zirgs nolaidās. Digorijs noripoja zemē un Pollijai palīdzēja norāpties. Abi ar patiku izstaipīja stīvās kājas.

Ieleja, kurā viņi bija nosēdušies, atradās dziļi kalnos. Visapkārt pret debesīm slējās sniegotas kalnu smailes, un viena no tām rietošās saules gaismā krāsojās spilgti sarkana.

—   Cik es esmu izsalcis! — teica Digorijs.

—    Nu, tad bāz tik vēderā, — atbildēja Lidonis, piestampājis muti ar zāli. Tad, vēl aizvien gremodams, tā ka no mutes kaktiņiem kā ūsas rēgojās zāļu stiebri, viņš

paslēja galvu un piebilda: — Ķerieties tik abi klāt! Nekautrējieties! Te jau mums visiem pietiks.

—   Bet mēs taču zāli neēdam, — iebilda Digorijs.

—    Hm! Hm! — vēl aizvien ar pilnu muti norūca Lidonis. — Nu, tad… hm, es gan īsti nezinu, ko jūs varētu iesākt. Bet zāle patiešām ir lieliska.

Pollija un Digorijs gluži apjukuši blenza viens otrā.

—  Varēja gan kāds padomāt par mūsu vakariņām, — teica Digorijs.

—Esmu pārliecināts, ja jūs Aslanam būtu palūguši, viņš droši vien šo jautājumu nokārtotu, — sacīja Lidonis.

—   Vai tad viņš bez teikšanas to nezināja? — jautāja Pollija.

—  Zināt jau laikam zināja, — atteica Zirgs vēl aizvien ar pilnu muti, — bet man šķiet, ka viņam patīk, ja palūdz.

—   Ko lai mēs tagad iesākam? — uztraucās Digorijs.

—  Es patiešam nezinu, — teica Lidonis. — Varbūt jūs tomēr pamēģinātu zāli? Varbūt jums tā garšos labāk, nekā jūs iedomājaties.

—  Ak, nerunā muļķības! — Pollija nepacietīgi piecirta kāju. — Skaidrs, ka cilvēki nevar ēst zāli, tāpat kā tu neēstu jēra gaļas kotletes.

—     Dieva dēļ, nepiemini kotletes vai kaut ko tamlīdzīgu, — teica Digorijs. — No tā kļūst tikai sliktāk.

Zēns ierosināja, lai Pollija uzvelk gredzenu un dodas mājās, kur varētu paēst. Viņš pats to nevar darīt, jo solījies Aslanam doties tieši uz mērķi. Ja viņš ierastos mājās, varētu atgadīties viss kas un viņš nevarētu atgriezties. Taču Pollija apgalvoja, ka nekādā ziņā draugu nepametīšot, uz ko

Digorijs atbildēja, ka tas no viņas puses esotļoti augstsirdīgi.

—     Paklau, — Pollija ieteicās, — man jakas kabatā paglabājušās atliekas no krējuma konfektēm. Tas taču ir labāk par neko.

—    Krietni labāk, — teica Digorijs. — Bet bāz roku kabatā ļoti uzmanīgi, lai nepieskartos gredzenam.

Tas bija sarežģīts un smalks uzdevums, taču beidzot viņi ar to tika galā. Turziņa bija saņurcīta un tik ļoti lipīga, ka bērniem drīzāk nācās to mēģināt nodabūt no konfektēm nekā konfektes izdabūt ārā. Viens otrs pieaugušais — jūs

jau zināt, cik pieaugušie šādos gadījumos ir kaprīzi, — droši vien būtu labāk izticis bez vakariņām, nekā ēdis tādas konfektes. Kopā sanāca deviņas. Labi, ka Digorijam prātā iešāvās lieliska doma katram apēst pa četrām konfektēm, bet adikušo devīto iestādīt zemē, jo, kā viņš teica: «Ja jau ielas laternas stienis pārvēršas par mazu gaismas kociņu, kāpēc gan konfekte nevarētu izaugt par konfekšu koku?» Tā nu viņi kūdrainajā zemē izgrāba mazu caurumiņu un tajā «iestādīja» devīto konfekti. Pārējās viņi lēnām apēda, cenzdamies šo brīdi iespējami paildzināt. Maltīte likās skopa pat ar visiem pielipušajiem papīriem, kurus bērni arī bija spiesti notiesāt.