Burvja māsasdēls

Viņi jau atradās trīs ceturtdaļu kalna augstumā un tūlīt pat devās uz virsotni. Diez vai Lidonis būtu spējis veikt šo ceļu, ja viņam nebūtu spārnu, kurus plivinot viņš noturējās līdzsvarā un virzījās uz priekšu. Kalna virsotni apjoza zaļš velēnu žogs. Aiz tā auga koki, kuru zari kārās pāri žogam un lapas vēja plūsmā mirguļoja ne tikai zaļā, bet arī zilā un sudraba krāsā. Sasnieguši virsotni, ceļinieki devās žogam apkārt visā tā garumā, līdz nonāca pie lieliem zelta vārtiem, kas vērās uz austrumiem un bija cieši aizdarīti.

Līdz šim Pollija un Lidonis laikam bija dzīrušies kopā ar Digoriju doties iekšā dārzā, taču tagad vairs tā nedomāja. Šī vieta izskatījās tik noslēgta, ka ar skatienu vien pietika, lai saprastu, ka tā kādam pieder, un tikai muļķis tur ieietu bez īpaša rīkojuma. Arī Digorijs uzreiz saprata, ka pārējie nedz grib, nedz drīkst doties viņam līdzi. Zēns tuvojās vārtiem viens pats.

Pienācis klāt, viņš ieraudzīja ar sudraba burtiem uz zelta pamata rakstītus vārdus:

Pa zelta vārtiem ienāc, nevis mūrim pāri; Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts; Kas, mūrim pāri kāpis, remdēs paša kāri, Gūs gribēto, bet izmisums tam lemts. — «Ne sev plūc augli: citam lai tas ņemts,» — atkārtoja Digorijs. —Tas taču ir tieši tas, ko es grasos darīt! Acīmredzot pats augli nedrīkstu ēst. Pēdējo rindiņu gan nevar saprast. «Pa zelta vārtiem ienāc…» Ha! Kurš gan te

gribēs rāpties pāri mūrim, ja var ieiet pa vārtiem! Tikai kā šos vārtus atvērt?

Zēns pieskārās vārtiem ar roku, un nākamajā brīdī, eņģēm pagriežoties bez mazākā trokšņa, tie atvērās vaļā uz dārza iekšpusi.

Ieskatoties aiz vārtiem, šī vieta šķita vēl noslēgtāka. Vērīgi lūkodamies uz visām pusēm, svinīgi nopietns Digorijs iesoļoja dārzā. Iekšpusē valdīja klusums. Pat strūklaku dārza vidū tik tikko varēja saklausīt. Apkārt virmoja brīnišķīgas smaržas. Šī bija svēdaimīga vieta, tikai ļoti nopietna.

Digorijs uzreiz pazina koku, kuru meklēja, — daļēji tāpēc, ka tas kuploja dārzam pašā vidū, bet daļēji arī tāpēc, ka ta milzīgie sudraba āboli nolikušajos zaros ar savu mirdzumu apgaismoja dārza vistumšākos stūrus, kuros neiespīdēja saules stari. Zēns taisnā ceļā devās pie koka, noplūca vienu ābolu un iebāza to savu Norfolkas modes svārku kabatā. Taču pirms augļa noglabāšanas viņš nespēja atturēties no kārdinājuma to paostāt un labi aplūkot.

Tūlīt pat Digorijs to nožēloja, jo viņu pārņēma bries­mīgas slāpes, izsalkums un dedzīga vēlēšanās augli nogaršot. Viņš steidzīgi paslēpa ābolu kabatā. Taču ābelē karājās milzum daudz citu tādu pašu augļu. Vai tiešām nedrīkstēja nevienu nogaršot? Galu galā dzejolītis uz vārtiem, iespējams, nemaz neskanēja kā pavēle, Digorijs prātoja, tas varēja būt tikai padoms. Un kurš gan ņems vērā padomus? Pat, ja tā bija pavēle, vai tad viņš to pārkāps, ja apēdīs vienu ābolu? Viņš taču jau bija izpildījis to daļu, kur teikts — «citam lai tas ņemts».

Tā gudrodams, Digorijs netīšām paskatījās caur zariem augšup uz koka galotni. Tieši virs viņa galvas zarā tupēja brīnišķīgs putns. Es saku «tupēja», jo šķita, ka putns ir aizsnaudies. Bet varbūt ne gluži? Viena maza acs spraudziņa bija vaļā. Putns bija lielāks nekā ērglis, krūtis tam spulgoja safrāna krāsā, uz galvas greznojās koši sarkans cekuls, bet aste bija purpursārta.

— Tas tikai lieku reizi pierāda, — vēlāk Digorijs uzsvēra, stāstīdams par notikušo citiem, — ka apburtās vietās ir jābūt ļoti piesardzīgiem. Nekad nevar zināt, vai tevi nenovēro.

Manuprāt, Digorijs gan tik un tā nekādā gadījumā nebūtu paņēmis kādu ābolu sev. Tajos laikos tādas

pamācības kā «Tevnebūs zagt!» zēnu galvās tika iedzītas daudz pamatīgāk nekā tagad. Lai gan — kas to var zināt!

Digorijs jau grasījās doties uz vārtiem, bet vēl apstājās, lai pēdējo reizi palūkotos uz dārzu. Un tad viņš pārsteigumā apstulba: dārzā viņš nebija viens. Dažu soļu attālumā stāvēja Ragana. Viņa tikko kā bija apēdusi ābolu un nu aizsvieda projām serdi. Ābola sula bija tumšāka, nekā varēja iedomāties, un viņai ap muti rēgojās pretīga, tumša svītra.

Digorijs uzreiz uzminēja, ka Ragana dārzā nokļuvusi pāri mūrim. Viņš arī sāka saprast, ka dzejoļa pēdējā rindiņā teiktajam «gūst gan gribēto, bet izmisums tam lemts» piemīt dziļa jēga. Jo Ragana gan izskatījās spēcīgāka un lepnāka nekā jebkad agrāk un pat staroja it kā uzvaras priekā, taču viņas seja bija nāves bālumā, tik balta kā jūras sāls.

Tas viss Digorijam vienā mirklī pazibēja prātā, un tad viņš deva kājām vaļu, skriedams uz vārtiem, cik ātri vien spēja, bet Ragana viņam sekoja. Tiklīdz viņš izkļuva pa vārtiem laukā, tie paši aiz viņa aizvērās. Tā viņš ieguva mazliet laika, bet ne pārāk daudz. Kad viņš sasniedza pārējos un uzsauca: —Ātrāk, Pollij! Rāpies zirgā! Celies, Lidoni! — Ragana jau bija pārrāpusies vai pārlēkusi pāri mūrim un atradās turpat aizmugurē.

—   Paliec uz vietas! — Digorijs sauca, pagriezies pret viņu. —Ja ne, mēs visi tūlīt pazudīsim. Netuvojies ne sprīdi!