Burvja māsasdēls

Lai notikušo saprastu, mums savā stāstījumā vajadzēs mazliet atkāpties atpakaļ. Ja atceraties, Runājošie Dzīvnieki tēvoci iestādīja un aplaistīja. Laistīšana viņu atsauca pie samaņas, un tēvocis atklāja, ka ir slapjš līdz pēdējai vīlei un līdz augšstilbiem ierakts zemē, kas strauji pārvērtās dubļos. Tad viņš pamanīja visapkārt stāvam tik daudz mežonīgu zvēru, cik viņam pat sapņos nekad nebija rādījies. Nav jau nekāds brīnums, ka tēvocis sāka spiegt un aurot. Savā ziņā tas bija pat labi, jo nu visi, pat Kārpcūka, pārliecinājās, ka viņš tomēr ir dzīva būtne. Tad nu viņi to izraka — bikses gan bija patiesi šausmīgā stāvoklī, bet, tikko tēvocim atbrīvoja kājas, tā viņš mēģināja aizšmaukt. Tomēr Ziloniene veikli apvija ap viņu snuķi un pielika bēgšanas mēģinājumam punktu. Visi nosprieda, ka tēvocis būtu jāiesprosto kaut kur drošā vietā, līdz Aslanam būs laiks atnākt un apskatīties, ko ar viņu iesākt. Un tā viņi tēvocim apkārt izveidoja tādu kā kupolu, kā krātiņu. Kad darbs bija pabeigts, viņi sāka piedāvāt gūsteknim visādus ēdamos.

Ēzelis savāca un iesvieda krātiņā lielu klēpi dadžu, bet šķita, ka tēvocim tie īpaši negaršo. Vāverīte viņu apmētāja ar riekstiem, taču tēvocis, aizsedzis ar rokām galvu, centās no tiem izvairīties. Vairāki putni lidinājās virs krātiņa un meta zemē tārpus. Tomēr sevišķi laipns bija Lācis. Dienas otrajā pusē tas bijauzgājis kameņu ligzdu, betnepamielojās ar medu pats (lai gan ļoti kāroja). Šis godājamais radījums atstiepa medus šūnas tēvocim Endrjū, taču izrādījās, ka tā ir vislielākā no līdzšinējām kļūmēm. Visu lipīgo masu Lācis pārsvieda pāri iežogojumam un nelaimīgā kārtā trāpīja tēvocim Endrjū tieši ģīmī (te nu jāpiezīmē, ka dažas kamenes vēl bija dzīvas). Pašam Lācim nekas nebūtu pretī — dabūt pa purnu ar medus kāri, un tāpēc viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc tēvocis pastreipuļoja atpakaļ, paslīdēja un apsēdās. Aiz nelāgas sagadīšanās viņam apakšā patrāpījās dadžu klēpis.

—Tā vai citādi, —ieteicās Kārpcūka,— tam radījumam mutē patrāpījās diezgan daudz medus, un tas noteikti nāks viņam par labu.

Jāteic, ka dzīvnieki savu neparasto lutekli jau bija gluži vai iemīlējuši un cerēja, ka Aslans ļaus viņiem to paturēt. Gudrākie no zvēriem tagad bija vismaz pārliecināti, ka atsevišķi trokšņi, kas nāca no radījuma mutes, kaut ko nozīmē. Viņi nokristīja tupētāju par Brendiju, jo šis skaņu sakopojums atskanēja no viņa mutes visbiežāk.

Galu galā tomēr pienāca nakts, un dzīvnieki bija spiesti savu lolojumu atstāt. Aslans visu dienu bija ļoti aizņemts, apmācot Karali un Karalieni un veicot vēl vienu otru svarīgu pasākumu, tā ka viņam nebija laika apmeklēt «nabaga veco Brendiju». Tēvocim krātiņā bija sasviesti rieksti, āboli, bumbieri un banāni, tāpēc vakariņas iznāca labu labās. Tomēr būtu melots, ja teiktu, ka viņš pavadīja patīkamu nakti.

—  Stiepiet nu šurp to radījumu, — teica Aslans. Viens no ziloņiem ar snuķi izcēla tēvoci no krātiņa un novietoja Aslanam pie kājām. Tēvocis pārbīlī stāvēja kā sastindzis.

—  Aslan, — Pollija lūdza, — vai tu nevarētu viņu kaut kā «atbaiļot»? Un tad varbūt tu vari pateikt ko tādu, lai viņš te nekad nevarētu atgriezties?

—  Vai tad tu domā, ka viņš te vēl gribēs atgriezties? — jautāja Aslans.

—   Nu, bet viņš var atsūtīt kādu citu, — teica Pollija. — Viņš bija lielā sajūsmā, kad redzēja, ka no laternas šķērša izaug vesels laternas stabs. Viņš domā…

—  Viņš domā muļķīgi, bērns, — teica Aslans. — Šajā pasaulē viss taps un veidosies, un augs vēl tikai dažas dienas, līdz dziesma, ko es dziedāju, lai radītu dzīvību, joprojām šūpojas gaisā un saviļņo zemi. Drīz tā apklusīs. Diemžēl šim vecajam grēciniekam es nevaru to nedz pastāstīt, nedz arī viņu nomierināt, jo viņš ir nocietinājis dzirdi pret manu balsi. Lai ko arī es teiktu, viņš saklausītu tikai niknu rūkšanu un rēcienus. Ak, nelaimīgie Ādama dēli, cik centīgi jūs sevi sargājat no visa labā! Tomēr vienu dāvanu es viņam sniegšu, vienīgo, ko viņš joprojām spēj saņemt.

Viņš skumīgi pielieca savu milzīgo galvu un iepūta elpu tēvoča pārbiedētajā sejā.

— Guli, — viņš teica, — guli un pavadi dažas stundas brīvs no visām mokām, ko pats sev esi sagādājis.

Tēvocis tūlīt pat apvēlās garšļaukus un, cieši aizvēris acis, sāka mierīgi šņākt.

—Panesiet viņu sāņus un noguldiet!— pavēlēja Aslans.

— Un nu, kalnu rūķi, rādiet mums savu māku! Es vēlos redzēt, kā jūs pagatavosit savam karalim un karalienei kroņus.

Jums pat sapņos nevar ienākt prātā, cik daudz kalnu rūķu metās pie Zelta Koka. Vienā mirkli viņi norāva tam visas lapas un ari daļu zaru. Un bērni redzēja, ka koks ne tikai izskatās zeltīts, bet patiešām arī ir no tīra, mīksta zelta. Tas, protams, bija izaudzis no zelta pussovrina, kas izbira no tēvoča Endrjū kabatas, kad viņu stādīja zemē ar kājām gaisā. Un no sudraba puskronām bija izdīdzis Sudraba Koks.