Burvja māsasdēls

Itin kā nez no kurienes uzradās sausi zari ugunij, lakta, āmuri, knaibles un plēšas. Kā rūķīšiem patika strādāt! Jau nākamajā brīdī spoži liesmoja uguns, rūca plēšas, kusa zelts un skanēja āmuri. Divi kurmji, kam jau no paša rīta Aslans bija uzticējis rakties pa zemi— un tas viņiem milzīgi patika —, pie rūķīšu kājām nobēra veselu kaudzi dārgakmeņu. Pamazām mazo, prasmīgo kalēju rokās veidojās divi kroņi, ne tie neveiklie, smagie modernās Eiropas darinājumi, bet viegli, smalki veidoti, skaisti apļi, kurus valkājot cilvēks patiešām kļūst pievilcīgs. Karaļa kronī iestrādāja rubīnus, Karalienes — smaragdus.

Kad kroņi bija upē atdzesēti, Aslans lika, lai Frenks un Helēna nometoties ceļos, un uzlika rotas viņiem galvās. Tad viņš teica:

— Piecelieties, Nārnijas Karali un Karalien, visu turpmāko daudzo Nārnijas un Arčenlendas, un Salu karaļu māte un tēvs! Esiet taisnīgi, žēlsirdīgi un drosmīgi! Topiet svētīti!

Un tad visi vai nu uzgavilēja, vai iezviedzās, vai iesprauslojās, vai ietaurējās, vai nošvīkstināja ar spārniem, un karaliskais pāris stāvēja svinīgi un mazliet nokaunējušies, bet tāpēc ne mazāk cēli. Vēl aizvien gavilēdams, Digorijs sev blakus pēkšņi izdzirda Aslana zemo balsi:

—   Skatieties!

Visi pagrieza galvas un pārteigumā un sajūsmā gari noelsās. Pavisam netālu virs viņu galvām pletās agrāk nekad neredzēts koks. Acīmredzot tas klusi un strauji kā karogs, ko uzvelk mastā, bija izaudzis pār galvām, kamēr visi piedalījās kronēšanā. Šķita, ka tā zari nevis met ēnu, bet izstaro gaismu, un zem katras lapiņas kā zvaigznes mirdzēja sudraba āboli. Taču ne jau tik daudz koka izskats kā smarža, kas no tā plūda, lika ikvienam dziļi ievilkt elpu. Kādu brīdi neviens ne par ko citu nespēja domāt.

—   To tu esi labi iesējis, Ādama dēls, — teica Aslans. — Tagad jūsu svarīgākais uzdevums, nārnieši, ir šo koku nosargāt, jo tas ir jūsu Vairogs. Ragana pieņemsies melnās maģijas spēkā. Taču, kamēr zels šis Koks, viņa te nekad neieradīsies. Viņa neuzdrīkstēsies tam tuvoties pat simt jūdžu attālumā, jo Koka smarža, kas jums nes dzīvību, prieku un veselību, viņai nozīmē šausmas, izmisumu un nāvi.

Kamēr visi svētbijīgi lūkojās uz Koku, Aslans pēkšņi strauji pagrieza galvu — no viņa krēpēm uz visām pusēm pašķīda zeltainas gaismas dzirksteles — un ar savām milzīgajām acīm ieurbās bērnos.

—Kas ir, bērni? — viņš jautāja, jo bija pārsteidzis bērnus brīdī, kad tie, viens otram iebikstījuši sānos, sačukstējās.

—       Ak, Aslan, kungs, — Digorijs nosarcis stostījās, — es pavisam aizmirsu jums pastāstīt, ka Ragana jau ir apēdusi vienu no āboliem — tiem, no kuriem ir izaudzis arī šis Koks.

Patiesību sakot, viņš nepateica visu, ko domāja, bet Pollija, kas nebaidījās tik ļoti kā Digorijs, ka citi varētu uzskatīt viņu par muļķi, tūlīt pat piebilda:

—  Tāpēc mēs, Aslan, domājam, ka te ir notikusi kāda kļūda: viņai varbūt nav nekādu iebildumu pret šo ābolu smaržu.

—   Kāpēc tu tā domā, Ievas meita? — jautāja Lauva.

—   Nu, bet viņa taču ābolu apēda.

—   Tieši tāpēc viņai visi pārējie āboli tagad iedvesīs šausmas, bērns, — Lauva atbildēja. — Tā notiek ar visiem, kas plūc un ēd augļus nelaikā un bez atļaujas. Lai arī cik šis auglis būtu labs, viņiem tas mūžīgi liksies pretīgs.

—  A, nu es saprotu, — teica Pollija. — Tad jau viņai no šī augļa nebūs nekāda labuma, jo viņa to paņēmusi bez atļaujas. Es gribēju teikt, ka viņa neiegūs nedz mūžīgo jaunību, nedz visu pārējo.

—  Diemžēl to viņa iegūs gan, — Aslans pašūpoja galvu. — Viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa ir apmierinājusi savas sirds vēlmi: iekarojusi nenogurstošu spēku un kā dievietes iemantojusi dzīvi bez nāves. Katrs dabū, ko vēlas, bet ne vienmēr tas sagādā prieku.

—   Es… es arī gandrīz vienu ābolu apēdu, Aslan, — atzinās Digorijs. —Vai arī es tad dabūtu…

—   Jā, arī tu, manu zēn, — Aslans teica. — Auglis vienmēr iedarbojas. Tam jāiedarbojas, bet tas nenes laimi nevienam, kas to noplūc sava paša prieka pēc. Ja kāds no nārniešiem slepus un bez atļaujas būtu nozadzis ābolu un to šeit iedēstītu, lai pasargātu šo zemi, no ābola izaugušais koks to arī darītu. Taču tas pārvērstu Nārniju par tikpat spēcīgu un ļaunu impēriju, kāda bija Cārna, nevis par labestīgu zemi, kādu gribu izveidot es. Vai Ragana tevi kārdināja izdarīt vēl kaut ko, manu zēn?

—Jā, Aslan. Viņa gribēja, lai es ābolu aiznesu uz mājām mātei.

— Tad zini, ka tas patiešām māti būtu izārstējis. Bet ne tev, ne viņai no tā nebūtu prieka. Pienāktu diena, kad, atskatoties pagātnē, jūs abi vēlētos, kaut viņa ar Šo slimību būtu mirusi.

Digorijs nespēja parunāt, jo kaklu aizžņaudza asaras un visas cerības glābt māmiņu bija zudušas. Taču tajā pašā laikā viņš juta, ka Lauva noteikti zina, kas būtu varējis atgadīties, un ka droši vien pastāv kaut kas briesmīgāks nekā tuva, mīļa cilvēka nāve. Bet nu jau Aslans atkal kaut ko runāja, šoreiz gandrīz čukstus.