Burvja māsasdēls

Bridi pakavējies, lai atvilktu elpu, Digorijs klusi iegāja mātes istabā. Tur viņa gulēja, kā zēns bija redzējis simtiem reižu, atbalstīdamās pret spilvenu kaudzi, ar tik bālu un vāju seju, ka, uz viņu skatoties, asaras sakāpa acīs. Digorijs izvilka no kabatas Dzīvības Ābolu.

Un gluži tāpat kā Ragana Džeidisa izskatījās citāda, kad no savas pasaules nokļuva šajā, arī ābols no kalnu dārza

šķita pavisam savādāks. Guļamistabā spilgtu priekšmetu netrūka. Tur bija gan raibā sega uz gultas, gan krāsainās tapetes, gan spožie saules plankumi, gan mātes skaistā, gaišzilā naktsjaka. Bet, tiklīdz Digorijs izvilka no kabatas Ābolu, visas šīs lietas itin kā zaudēja krāsu. Jebkas, pat saules gaisma, šķita bāla un nespodra. Ābols izstaroja savādu mirdzumu, kas atstarojās griestos. Negribējās, pat nebija iespējams ne uz ko citu lūkoties. Jaunības Ābola smarža bija tāda, it kā no istabas būtu atvēries logs uz Paradīzi.

— Ai, mīļumiņ, cik tas ir jauks! — iesaucās Digorija māte.

—  Tu to apēdīsi, vai ne? Nu, lūdzu! — teica Digorijs.

—  Nezinu gan, ko par to sacītu ārsts, — māte šaubījās, — bet man patiešām ir tāda sajūta, ka es labprāt to nobaudītu.

Digorijs Ābolu nomizoja, sagrieza gabaliņos un citu pēc cita pasniedza mātei. Tiklīdz Ābols bija apēsts, māte pasmaidīja, atslīga spilvenos un aizmiga īstā, dabiskā, saldā miegā. Pagaisa vajadzība pēc nejaukajām tabletēm, bez kurām viņa līdz šim nebija varējusi iztikt. Digorijs bija pārliecināts, ka mātes seja jau izskatās drusku citāda. Viņš noliecās, maigi to noskūpstīja un tad ar pukstošu sirdi izzagās no istabas, paņemdams līdzi Ābola serdi. Kad tajā pašā dienā, palūkodamies apkārt, viņš redzēja, cikviss šķiet parasts, bez kādas burvības, zēnam noplaka dūša. Bet tad viņš atcerējās Aslana seju un cerība atgriezās.

Tajā vakarā Digorijs dārza tālākajā stūrī apraka Ābola serdi.

Nākamajā rītā kā parasti vizītē ieradās ārsts, un Digorijs, pārliecies pār kāpņu margām, klausījās. Viņš dzirdēja, kā ārsts kopā ar krustmāti Letiju iznāk no istabas un saka:

—Keterlijas jaunkundz, tas patiešām ir visneparastākais gadījums visā manā ilgajā ārsta praksē. Tas jau… tas jau ir gandrīz vai brīnums. Puisītim gan es iesaku vēl neko neteikt— negribētos, lai rastos veltīgas cerības. Taču, manuprāt… — tad viņa balss kļuva pārāk klusa, lai kaut ko saklausītu.

Tajā pēcpusdienā Digorijs aizgāja uz dārzu un uzsvilpa Pollijai viņu norunāto slepeno signālu. Iepriekšējā dienā Pollija vairs nebija tikusi laukā no mājām.

—Kā veicas?—Pollija jautāja, raudzīdamās pāri mūrim. — Tas ir — kā klājas māmiņai?

—    Es ceru… es ļoti ceru, ka viss būs labi, — teica Digorijs. — Bet, ja tev nekas nav pretī, es labāk par to vēl neko neteiktu. Kā ar gredzeniem?

—  Te tie visi ir, — atbildēja Pollija. — Neuztraucies, man rokās ir cimdi. Apraksim tos!

—Jā. Esmu atzīmējis to vietu, kur vakar apraku Ābola serdi.

Pollija pārrāpās pāri mūrim, un viņi kopā devās uz dārza stūri. Bet izrādījās, ka Digorijam nemaz nebija vajadzējis šo vietu iezīmēt, jo tur jau kaut kas spraucās ārā no zemes.

Kaut arī kociņš neauga tik acīmredzami kā jaunie koki Nārnijā, tomēr nu jau tas bija pastiepies krietni virs zemes. Bērni sameklēja kapli un apraka visus gredzenus, arī savējos, lokā apkārt kokam.

Jau nedēļu pēc notikušā bija skaidrs, ka Digorija mātes veselība uzlabojas. Pēc divām nedēļām viņa varēja pasēdēt dārzā. Pēc mēneša visa māja bija pārvērtusies. Krustmāte Letija centās darīt visu, ko māte vēlējās. Tika atvērti logi un atvilkti biezie aizkari, lai istabā ieplūstu gaisma. Visur smaržoja svaigi ziedi, un ēdienreizēs galdā pasniedza visādus labumus. Vecās klavieres atkal uzskaņoja, māte atsāka dziedāšanu un kopā ar Digoriju un Polliju nodevās tādām rotaļām, ka krustmāte Letija mēdza iesaukties:

— Paklau, Meibel, tu jau esi vēl lielāks bērns nekā viņi!

Ja kādreiz neveicas, tad parasti kādu laiku viss iet aizvien greizākun greizāk, bet, ja notikumi atkal iegriežas pareizajās sliedēs, tad bieži vien labais kļūst vēl labāks. Apmēram pēc sešām jaukām nedēļām no Indijas pienāca gara vēstule no tēva. Tā pavēstīja jaunas ziņas. Bija miris vectēva brālis Ķērks, un tas acīmredzot nozīmēja, ka tēvs nu ir ļoti bagāts cilvēks. Viņš dzīrās atstāt darbu Indijā un atgriezties uz visiem laikiem dzimtenē. Un milzīgā lauku māja, par kuru visu laiku tik daudz tika dzirdēts, bet kura nekad nebija redzēta, tagad piederēs viņiem. Lielā māja ar senām bruņām, staļļi, suņu būdas, upe, parks, parastās un vīnogu siltumnīcas, meži un aiz tiem kalni. Digorijs, gluži tapat kā tu, lasītāj, bija pārliecināts, ka viņa dzīve turpmāk būs ļoti laimīga. Taču tu varbūt vēlies uzzināt vēl šo to?

Pollija un Digorijs palika lieli draugi uz visu mūžu. Ik brīvdienas meitene pavadīja skaistajā lauku mājā, un tur viņa iemācījās jāt un peldēt, slaukt govis un gatavot ēdienu, un rāpties kokos.