Burvja māsasdēls

Kad Lidonis savas lieliskās vakariņas bija beidzis, viņš apgūlās. Abi bērni pievienojās un apsēdās katrā pusē, piespiezdamies pie tā siltajiem sāniem. Un, kad viņš vēl tiem pāri pārsedza savus spārnus, viņi patiešām jutās gluži omulīgi. Jaunās pasaules spožajām zvaigznēm iemirdzoties pie debesīm, viņi ņēmās visu pārrunāt: gan to, kā Digorijs cerējis dabūt kaut ko māmiņai, gan arī to, kā viņš, neko nesaņēmis, aizsūtīts šajā uzdevumā. Tad viņi vēlreiz pārrunāja visas ceļa zīmes, pēc kurām atrast vietu, ko meklēja, — zilo ezeru un pakalnu ar dārzu pašā virsotnē. Runātāji jau sāka kļūt miegaini un sarunas lēnām pieklusa, kad Pollija pēkšņi izslējās sēdus un iesaucās:

—   Kuš!

Visi sasprindzināja dzirdi un ieklausījās.

—   Tas droši vien bija tikai vējš koku zaros, — pēc brītiņa teica Digorijs.

—    Neesmu gan īsti pārliecināts, — sacīja Lidonis.

— Katrā ziņā… pagaidiet! Nu jau atkal! Zvēru pie Aslana, tur kaut kas iri

Zirgs trokšņaini, ar pūlēm pieslējās kājās; bērni jau bija pielēkuši stāvus. Lidonis bradāja turp un atpakaļ, ošņādams un bubinādams, bērni tipināja uz pirkstgaliem un ieskatījās gandrīz vai zem katra krūma un koka. Laiku pa laikam viņiem šķita, ka ir kaut ko pamanījuši, un vienu bridi Pollija bija pilnīgi pārliecināta, ka redzējusi garu, tumšu stāvu ātri aizslīdam uz rietumiem. Taču beigu beigās viņi neko nenotvēra. Lidonis atkal nometās guļus, un bērni no jauna ērti ieritinājās, ja tā to varētu teikt, zem viņa spārniem. Bērni tūdaļ aizmiga. Lidonis vēl krietnu brīdi palika nomodā, tumsā kustinādams ausis visos virzienos. Laiku pa laikam viņam noraustījās āda, it kā uz tās būtu uzsēdusies kāda muša. Beidzot tomēr arī viņš aizmiga.

Trispadsmita nodaļa negaidītā tikšanās

—    Mosties, Digorij! Mosties, Lidoni! — atskanēja Pollijas balss. — Re, kur patiešām izaudzis konfekšu koks! Un cik jauks rīts!

Agrā rīta slīpie saules stari spraucās caur tuvējā meža kokiem, zāle izskatījās pelēka no rasas, un zirnekļu tīkli mirgoja kā sudrabs. Turpat blakus bija izaudzis mazs kociņš nelielas ābeles garumā, ar tumšu stumbru. Lapas bija bālganas, gluži kā papīrs; tās stipri atgādināja tā auga lapas, ko sauc par «Jūdasa grašiem». Zaros bagātīgi karājās datelēm līdzīgi, mazi, brūni auglīši.

—  Urā! — iesaucās Digorijs. — Bet vispirms es gribu nopeldēties.

Un viņš aizdrāzās cauri ziedošam krūmu biezoknim prom uz upmalu. Vai esat kādreiz peldējušies kalnu upē, kas, līdzīgi nelieliem ūdenskritumiem, gāžas pāri sarkaniem, ziliem un dzelteniem akmeņiem un spoži mirguļo saulē? Tas ir tikpat jauki, ja ne vēl jaukāk par jūru. Protams, pēc peldes Digorijam drēbes nācās uzvilkt, nenosusinot slapjumu, bet viņš to nenožēloja. Kad zēns atgriezās, arī Pollija nogāja pie upes izpeldēties; vismaz viņa teica, ka to darījusi, lai gan mēs jau zinām, ka Pollija neprata peldēt un tāpēc varbūt pārāk daudz par to nav jājautā. Arī Lidonis apciemoja upi, lai, stāvot tās vidū, galvu noliecis, gari un ilgi padzertos, tad sapurinātu krēpes un pāris reižu iezviegtos.

Pollija un Digorijs ķērās pie konfekšu koka. Augļi bija lieliski: ne gluži kā konfektes — mīkstāki un sulīgāki —, taču tomēr stipri atgādināja konfektes. Lidonis ari ieturēja lieliskas brokastis; viņš pat pamēģināja vienu no konfekškoka augļiem un atzina, ka garšo gluži labi, kaut gan tik agrā rīta stundā viņš dodot priekšroku zālei. Pēc tam bērni ar nelielām grūtībām uzrāpās Zirgam mugurā, un nu sākās ceļojuma otrā diena.

Šoreiz ceļojums šķita gandrīz vai patīkamāks nekā iepriekšējā dienā. Pirmkārt, ceļinieki jutās lieliski atpūtušies, un, otrkārt, saule, kas tikko bija uzlēkusi, spīdēja viņiem no mugurpuses un, protams, viss šķita skaistāks. Lidojums bija lielisks. Visapkārt slējās stāvi, sniegoti kalni, bet tālu apakšā ielejas izskatījās tik zaļas, un visi strautiņi, kas no ledājiem gāzās lejup uz galveno upi, bija tik zili, ka ceļinieki šķita lidojam pāri milzīgiem dārgakmeņiem. Taču visai drīz viņi sāka ostīt gaisu un brīnīties:

—  Kas tas? — Vai tu kaut ko jūti? — No kurienes tas nāk?

Jo no kaut kurienes priekšā viņiem pretī plūda dievišķīga smarža, silta un zeltaina, it kā no pasaules krāšņākajām puķēm un aromātiskākajiem augļiem.

—Tā plūst šurp no tās ielejas ar ezeru, — teica Lidonis.

—   Patiešām! — iesaucās Digorijs. — Un paskaties! Ezera tālākajā galā ir zaļš kalns. Un cik zils ir ezera ūdens!

—   Tā noteikti ir tā Vieta\ — visi trīs nosprieda.

Lidonis, mezdams plašus lokus, laidās aizvien zemāk un

zemāk. Ledainās smailes slējās augstāk un augstāk. Gaiss ar katru brīdi kļuva siltāks un saldā smarža — tik spēcīga, ka gandrīz vai asaras sakāpa acīs. Nu jau Lidonis vairs nevicināja spārnus un ar kājām taustīj ās pēc zemes. Viņiem pretī slīdēja stāvais, zaļais pakalns. Pēc mirkļa Zirgs mazliet neveikli nometās uz slīpās nogāzes. Bērni noripoja siltajā, mīkstajā zālē nesasitoties un tad, mazliet elsodami, pieslējās kājās.