Burvja māsasdēls

Tad viņš pagriezās pret Zirgu, kas, ar asti atgaiņādams mušas, visu laiku klusēdams bija stāvējis tuvumā un, galvu pašķiebis, klausījies, it kā sarunas saprašana sagādātu viņam nelielas grūtības.

— Mīļais, — Aslans Zirgu uzrunāja, — vai tu nevēlies kļūt par spārnotu zirgu?

Vajadzēja redzēt, kā zirgs sapurināja krēpes, izpleta nāsis un ar pakaļkājas pakavu piecirta zemei. Nebija šaubu, ka Stroberijs no sirds vēlas būt spārnots. Taču viņš pateica vienīgi:

—Ja tu tā vēlies, Aslan, ja tā tiešām ir tava griba. Es gan nezinu, kāpēc tieši man jādabū spārni, es jau neesmu diez ko gudrs.

—Saņem spārnus! Topi par visu spārnoto zirgu tēvu! — ierēcās Aslans tādā balsī, ka visa zeme nodrebēja.

—   Tagad tavs vārds ir Lidonis.

Zirgs tramīgi pasitās sāņus, gluži kā vecajos, grūtajos laikos, kad tam vajadzēja vilkt divriču ekipāžu. Tad tas iezviedzās un atlieca galvu atpakaļ, it kā plecos kostu mušas un tas gribētu pakasīties. Un pēkšņi, gluži kā iepriekš, kad no zemes uzradās zvēri, no zirga pleciem sāka dīgt spārni. Tie pletās un auga. Sākumā tie bija tik lieli kā ērglim, tad lielāki nekā gulbim un tad lielāki par eņģeļu spārniem baznīcu logu gleznojumos. To spalva mirdzēja kastaņbrūnā un vara krāsā. Spēcīgi tos savicinājis, zirgs pacēlās gaisā. Sprauslādams un zviegdams viņš riņķoja kādas divdesmit pēdas virs Aslana un Digorija. Tad, apmetis slaidu loku, nometās uz visiem četriem pakaviem uz zemes un izskatījās neveikls un apjucis, bet reizē arī ārkārtīgi apmierināts.

—   Nu kā, Lidoni,vai patīk? — jautāja Aslans.

—   Ļoti, — atsaucās Lidonis.

—  Vai tu uz savas muguras nogādāsi šo mazo Ādama dēlu kalnu ielejā, par kuru es stāstīju?

—  Kā? Tagad? Tūlīt? — jautāja Stroberijs jeb Lidonis, kā mums viņš tagad jādēvē. — Urā! Nāc šurp, mazais! Tādus kā tevi es jau esmu uz savas muguras nēsājis. Tas gan notika pirms ilga, ilga laika tanīs zaļajās pļavās, un tur bija cukurs.

—   Par ko abas Ievas meitas tur sačukstas? — Aslans vaicāja, pēkšņi pagriezies pret Polliju un Važoņa sievu, kuras jau draudzīgi sarunājās.

—    Piedodiet, ser, — teica karaliene Helēna, bijusī Važoņa sieva Nellija, — bet man šķiet, ka meitenīte ļoti labprāt dotos līdzi, ja tas nesagādātu pārāk lielas grūtības.

—   Ko par to saka Lidonis? — jautāja Lauva.

—  Ak, ko nu tur! Man nav nekas pretim pastiept divus, ja viņi ir tik nelieli kā šie, — piekrita Lidonis. — Ceru, ka Zilonis viņiem netaisās līdzi?

Zilonim tādas vēlēšanās nebija, un Nārnijas jaunais karalis abiem bērniem palīdzēja uzsēsties zirgam mugurā; pareizāk sakot, Digoriju viņš tikai parupji pastūma uz augšu, bet Polliju uzsēdināja tik maigi un saudzīgi, it kā viņa būtu no porcelāna un varētu saplīst.

—  Te nu viņi ir, S troberij… tas ir, Lidoni, — viņš teica. — Tas būs ļoti dīvains jājiens.

—Nelido pārāk augstu, — ieteica Aslans. — Necenties pārlidot sniegoto kalnu virsotnes. Pameklē ieplakas, zaļākas vietas, un lido pāri tām. Ceļš vienmēr atradīsies. Un nu ar manu svētību dodieties projām!

—Ai, Lidoni, cikjauki! —iesaucās Digorijsun, paliecies uz priekšu, noglāstīja zirga zīdaino kaklu. — Turies cieši pie manis, Pollij!

Nākamajā mirklī zeme palika kaut kur tālu lejā un sagriezās virpulī, jo Lidonis, gluži kā milzīgs balodis, apmeta pāris loku, pirms devās tālajā ceļā uz rietumiem. Skatoties lejup, Pollija tik tikko varēja saskatīt Karali un Karalieni, un pat Aslans izskatījās tikai kā spoži dzeltens plankums zaļā zālē. Drīz vien bērnu sejās iesitās vējš, un zirga spārni cilājās vienmērīgi un ritmiski.

Lejā zem viņiem pletās Nārnija: daudzkrāsainas pļavas un klintis, un viršu lauki, un visdažādākie koki, un upe, kas izvijās kā sudraba lente. Bērni jau varēja palūkoties pāri zemajiem pakalniem, kas atradās pa labi ziemeļos. Aiz tiem līdz pat apvārsnim stiepās milzīgs tīrelis. Pa kreisi kalni bija krietni augstāki, betlaiku pa laikam tajos pavērās sprauga, un tad aiz stāvajiem priežu mežiem pavīdēja dienvidu zemes, zilas un ļoti tālas.

—  Tā laikam ir tā Arčenlenda, — teica Pollija. —Jā, bet palūkojies uz priekšu! — sauca Digorijs. Un tik tiešām — priekšā iznira milzīga klinšu grēda,

acis gandrīz pilnīgi apžilbināja saules gaisma, rotaļādamās varenā ūdenskritumā, kas tālāk pārvērtās dārdošā un putojošā upē, kura nesa savus rietumu kalnos aizsākušos ūdeņus uz Nārnijas zemi. Ceļotāji bija jau tik augstu, ka ūdenskrituma troksnis izklausījās pēc neskaidras, klusas dunoņas. Tomēr joprojām viņi nebija pietiekami augstu, lai tiktu pāri klinšu sienai.

—Mums te nāksies mazliet palīkumot, — teica Lidonis.

—   Turieties cieši!

Zirgs līkumoja uz priekšu un atpakaļ, ar katru pagriezienu celdamies aizvien augstāk. Gaiss kļuva aukstāks, un tālu lejā zem viņiem varēja dzirdēt ērgļu kliedzienus.

—  Paklau, paskaties atpakaļ! Uz aizmuguri! — iesaucās Pollija.

Aiz viņiem pletās visa Nārnijas ieleja, gar kuras austrumu malu pie paša apvāršņa stiepās mirdzoša jūras strēle. Un nu jau viņi bija tik augstu, ka aiz tīreļiem ziemeļrietumos rēgojās tādi kā smilšu līdzenumi.