Burvja māsasdēls

—  Nu re! — vairākas balsis iesaucās. — Tas nepavisam nav dzīvnieks. Tas tak ir nedzīvs.

—  Tas ir dzīvnieks, kad es jums saku! — sauca Buldogs. — Paostiet paši!

—   Ostīšana jau nav pats galvenais, — teica Ziloniene.

—  Kā! — iesaucās Buldogs. —Ja nevar uzticēties pat savam degunam, kam tad lai tic?

—    Varbūt savām smadzenēm? — Ziloniene maigi iebilda.

—   Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — teica Buldogs.

—  Tā vai citādi, bet mums kaut kas jādara, — iebilda Ziloniene. — Tas taču var būt tas pats Sļaunums, tāpēc mums viņšnoteikti jāparādaAslanam. Kā domā vairākums? Vai tas ir dzīvnieks vai kaut kas no kokiem?

—   Koks! Koks! — sauca kāds desmits balsu.

—  Labi! — teica Ziloniene. — Ja jau tas ir koks, tad tas jāiestāda. Rokam bedri!

Divi kurmji šo darba daļu veica viens divi. Tad izcēlās nelielas pārrunas, ar kuru galu tēvoci Endrjū vajadzētu caurumā stādīt, un viņu gandrīz vai iebāza ar galvu uz leju. Daži dzīvnieki uzskatīja kājas par zariem, un tāpēc pelēkajam, izspūrušajam kumšķim — ar to viņi domāja tēvoča galvu — vajadzēja būt koka saknēm. Tomēr citi iebilda, ka tas gals, kas sazarojies uz divām pusēm, ir dubļaināks un stiepjas tālāk, kā jau tas ar koka saknēm mēdz būt. Tādējādi beigu beigās viņu iestādīja ar pareizo galu gaisā. Kad zeme ap tēvoci bija labi piemīdīta, tā sniedzās jaunajam kokam līdz ceļgaliem.

—  Augs izskatās bresmīgi panīcis, — ieteicās Ēzelis.

— To, protams, vajag aplaistīt, — ierosināja Ziloniene. — Ja man ļauts tā teikt — es, protams, nevienu klātesošo nevēlos apvainot—, bet man šķiet, ka šādam darbam mans deguns…

— Es pret šo piezīmi kategoriski protestēju! — pretojās Buldogs.

Taču Ziloniene rāmi aizčāpoja līdz upei, piepildīja snuķi ar ūdeni un atgriezās, lai apkoptu tēvoci Endrjū.

Gudrais dzīvnieks to turpināja tik ilgi, līdz tēvocis bija aplaistīts no augšas līdz apakšai ar neskaitāmiem galoniem ūdens, kas straumītēm tecēja pa visām vizītsvārku vīlēm, it kā tēvocis ar visu savu uzvalku būtu vannojies. Aukstā ūdens pelde ļāva tēvocim atgūt samaņu, un viņš atvēra acis. Kas tā bija par atmodu!

Bet nu mēs viņu atstāsim, lai pārdomā savas ļaundarības, ja vien viņš vispār kaut ko tik saprātīgu spējīgs darīt, un pievērsīsimies svarīgākiem jautājumiem.

Stroberijs ar Digoriju mugurā rikšoja tik uz priekšu, līdz dzīvnieku saceltais tracis aizmugurē pieklusa un nu jau pavisam tuvu bija Aslans ar savu izvēlēto padomnieku bariņu. Digorijs saprata, ka tiksvinīgā sapulcē viņš nedrīkst

iejaukties, bet nebija arī nekādas vajadzības to darīt. Pēc Aslana pavēles Zilonis, Kovārņi un pārējie pašķīrās, un Digorijs, norausies no zirga, atradās aci pret aci ar Lauvu. Aslans izskatījās daudz lielāks, skaistāks, spīdīgi zeltaināks un briesmīgāks, nekā zēns bija iztēlojies. Viņš pat neuz­drīkstējās ieskatīties zvēra lielajās acīs.

—  Lūdzu… Lauvas kungs… Aslan… ser… — stostījās Digorijs, — vai jūs… vai jūs nevarētu, lūdzu… vai jūs man nevarētu iedot kādu šīs zemes burvju augli, lai mana māmiņa kļūtu vesela?

Viņš izmisīgi cerēja, ka Lauva teiks: «Jā!» — un neizsakāmi baidījās, vai tik atbilde nebūs: «Nē!» —un bija pavisam satriekts, kad Lauva neteica ne vienu, ne otru.

—   Tas ir tas zēns, — teica Aslans, neskatīdamies uz Digoriju, bet uz saviem padomniekiem. — Tas ir tas zēns, kas pie visa vainīgs.

«Ak tu tētīt!» Digorijs nodomāja. «Ko es atkal esmu izstrādājis?»

—  Ādama dēls, — iesāka Lauva, — manā jaunradītajā Nārnijas zemē tagad klejo kāda ļauna Ragana. Pastāsti šiem cienījamajiem dzīvniekiem, kā viņa te nokļuva.

Digorijam prātā iešāvās desmitiem dažādu iespēju, ko sacīt. Taču zēns bija pietiekami saprātīgs, lai bez aplinkiem pateiktu vistīrāko patiesību.

—  So Raganu šurp atvedu es, Aslan, —viņš teica klusā balsī.

—  Kādēļ?

—   Es centos viņu aizdabūt prom no savas pasaules atpakaļ uz viņējo. Cerēju, ka nogādāšu viņu pie vietas.

—   Kā viņa nokļuva tavā pasaulē, Ādama dēls?

—  Ar… ar burvestības palīdzību.

Lauva klusēja, un Digorijs saprata, ka nebija pastāstījis pietiekami skaidri.

—Viss sākās ar manu tēvoci, Aslan, — viņš teica. — Ar maģisku gredzenu palīdzību viņš mūs aizsūtīja prom no mūsu pasaules. Pareizāk sakot, man vajadzēja doties pakaļ Pollijai, ko viņš aizsūtīja pirmo. Tad kādā vietā, ko sauc par Cārnu, mēs sastapām šo Raganu, un viņa mums pieķērās, kad…

—   Sastapāt Raganu? — Aslans jautāja zemā balsī, kurā ieskanējās draudīga rūkšana.

—   Viņa pamodās, — Digorijs nelaimīgs teica un tad, nobālis balts kā audekls, piemetināja: — Gribēju teikt, ka es viņu pamodināju. Man ļoti gribējās zināt, kas notiks, ja pieskandināšu zvanam. Pollija to negribēja. Viņa navvainlga. Es — es ar viņu strīdējos. Zinu, ka tas nebija labi. Man liekas, ka tas raksts zem zvana mani bija nedaudz apbūris.

—  Vai tev tiešām tā liekas? — vēl aizvien zemā, dziļā balsī jautāja Aslans.

—  Nē, — teica Digorijs. — Tagad es saprotu, ka nebiju apburts. Es tikai izlikos.

Iestājās ilgs klusums. Un visu šo laiku Digorijs domās sev atkārtoja: «Esmu visu sabojājis. Tagad vairs nav nekādu cerību, ka dabūšu kaut ko māmiņai.»