Burvja māsasdēls

—   Ko tu te pļāpā? — dusmojās tēvocis. — Šī jau nav aptieka. Bet, kā jau es teicu…

—Jums par viņas veselību tikai nospļauties, vai ne? — nikni uzbrēca Digorijs. — Bet arī jums vajadzētu par viņu rūpēties. Galu galā, viņa taču nav tikai mana mamma, bet ari jūsu māsa. Nu, viss viens. Es tikpat labi varu pajautāt pašam Lauvam, vai viņš man nevar palīdzēt.

Zēns pagriezās un raitā solī devās prom. Pollija brīdi pakavējās, bet tad aizskrēja viņam nopakaļ.

—     Hei! Stāviet! Nāciet atpakaļ! Tas puika taču ir traks! — auroja tēvocis. Viņš sekoja bērniem, saglabājot drošu atstatumu, jo nevēlējās nokļūt pārāk tuvu Lauvam, taču arī zaļos gredzenus negribēja aizlaist par tālu.

Pēc īsa brīža Digorijs iznāca meža malā un apstājās. Lauva vēl aizvien dziedāja, bet nu jau dziesma atkal skanēja citādi. Tagad tā vairāk izklausījās pēc kaut kā tāda, ko mēs sauktu par melodiju, tikai daudz enerģiskāku. To klausoties, gribējās skriet, lēkt, rāpties; gribējās kliegt, mesties pie citiem cilvēkiem un vai nu tos apskaut, vai arī ar tiem izkauties. Digorijs tumši piesarka. Arī tēvoci Endrjū šis tonis krietni vien ietekmēja, un Digorijs dzirdēja viņu atkārtojam:

Drosmīga meiča, nudien. Žēl, ka viņa ir tik nesavaldīga. Bet, vienalga, sasodīti glīts sievišķis, sasodīti glīts.

Bet tas, kas dziesmas ietekmē notika ar abiem cilvēkiem, nav nekas salīdzinājumā ar to, kas notika apkārtnē.

Vai tu vari iedomāties pļavu burbuļojam kā verdošu ūdeni kadā? Citādi to visu nemaz nav iespējams attēlot. Kur vien acs sniedzās, no zemes ārā spraucās pauguriņi, cits nebija lielāks par kurmja rakumu, cits kā ķerra, bet cits jau mājiņas lielumā. Un pauguri kustējās un brieda, līdz pārsprāga. No tiem izbira irdena zeme, kurā kustējās dzīvas radības. Ārā rausās kurmji, gluži kā pie mums Anglijā; suņi sāka riet, tiklīdz to galvas iznira no zemes, un

ar kājām spirinājās un kārpījās, gluži kā gribēdami izspraukties pa šauru caurumu žogā. Visdīvaināk bija novērot briežus, jo, vēl pirms tie parādījās paši, no zemes izlīda viņu ragi, tāpēc sākumā Digorijam šķita, ka tie ir koki. Vardes, kas uzradās upes krastā, tūlīt pat ar plunkšķi visas ielēca ūdenī un sāka skaļi kurkstēt. Panteras, leopardi un tamlīdzīgi zvēri tūdaļ apsēdās, cītīgi nomazgājās, tad piecēlās un pie kokiem sāka asināt priekškāju nagus. No koku zariem izšāvās putnu bari. Visur sāka lidināties tauriņi. Puķu ziedkausiņos, it kā baidīdamās zaudēt kaut mirkli, pie darba ķērās bites. Tomēr vislieliskākais brīdis bija tad, kad kā nelielā zemestrīcē sasprāga visaugstākais paugurs, no kura vispirms parādījās nolaidena mugura, tad lielā, gudrā galva un beidzot Četras, it kā neveikli pašūtās biksēs ietērptas, ziloņa kājas. Nu jau Lauvas dziesmu bija grūti saklausīt, jo visapkārt ķērca, dūdoja, čivināja, brēca, zviedza, rēja, rūca, mauroja, blēja un taurēja visa dzīvā radība.

Taču, kaut ari Digorijs Lauvu vairs nevarēja sadzirdēt, to saskatīt bija iespējams labi. Viņš likās tik liels un gaišs, ka zēns nespēja novērst ne acu. Šķita, ka pārējie zvēri no viņa nebaidās. Tik tiešām, tajā pašā mirklī Digorijs sev aiz muguras izdzirda pakavu dipoņu, un tūlīt pat viņam garām pajoņoja vecais važoņa zirgs, pievienodamies pārējiem dzīvniekiem. Acīmredzot arī viņam, tāpat kā tēvocim Endrjū, svaigais gaiss bija nācis labumā. Viņš vairs neizskatījās pēc veca, smagā darbā nodzīta klepera, kāds bija Londonā. Nu viņš, lepni izslējis galvu, augstu cilāja kājas.

Lauva pirmo reizi apklusa. Viņš pastaigājās starp zvēriem turp un atpakaļ un, laiku pa laikam piegājis pie kāda pāra — viņš vienmēr izvēlējās tikai divus zvērus kopā —, piebāza purnu viņējiem. Tā viņš aizskāra divus bebrus pārējo bebru vidū, divus no visiem leopardiem, briežu tēviņu un mātīti šo dzīvnieku bariņā. Dažiem viņš pagāja garām, neveltīdams tiem uzmanību. Bet pāri, kam viņš bija piebāzis purnu, tūlīt pat pameta savējos un viņam sekoja. Beidzot viņš apstājās, un visi dzīvnieki, kam viņš bija pieskāries, sanāca apkārt plašā lokā. Tie, kam viņš nebija pieskāries, sāka pamazām izklīst. Viņu saceltais troksnis pakāpeniski izgaisa tālumā. Atlasītie zvēri apklusa un uzmanīgi noraudzījās Lauvā. Tikai kaķu dzimtas zvēriem šad tad noraustījās astes; citādi viss bija mierīgi. Pirmo reizi šajā dienā iestājās pilnīgs klusums, dzirdēja vienīgi ūdens čalošanu upē. Digorijam satraukti pukstēja sirds, jo viņš juta, ka notiek kaut kas ļoti nopietns un svinīgs. Savu māmiņu zēns nebija aizmirsis, bet labi apzinājās, ka pat viņas dēļ šo pasākumu nedrīkst pārtraukt.

Lauva, acīm nemirkšķinot, skatījās uz dzīvniekiem tik cieši, it kā taisītos tos sadedzināt tikai ar savu skatienu vien. Un lēnām viņi pārvērtās. Mazākie, tādi kā zaķi, kurmji un tiem līdzīgie, mazliet paaugās, kamēr lielākie — un to vislabāk varēja ievērot, ja skatījās uz ziloņiem, — nedaudz sarāvās. Krietna daļa apsēdās uz pakaļkājām. Vairums pašķieba galvu, it kā mēģinādami saprast, kas te notiek.