Burvja māsasdēls

«Tagad ir izdevība,» nodomāja Digorijs. Viņš iespraucās starp zirgu un margām un sāka bīdīties tālāk. Ja tikai tas lops stāvētu kādu brītiņu mierā, viņš varētu sagrābt Raganu aiz papēža. Steidzoties uz priekšu, viņš izdzirda pretīgu brīkšķi un tad dobju troksni. Ragana bija triekusi šķērsi pret galvenā policista bruņucepuri, un vīrs apkrita kā figūriņa ķegļu spēlē.

—  Aši, Digorij! Viņa ir jāaptur! —viņu uzmundrināja kāda balss.

Tā bija Pollija, kas, tiklīdz viņai atļāva atstāt gultu, bija atsteigusies šurp.

—  Tu nu gan esi malacis! — teica Digorijs. — Turies man cieši klāt. Tev vajadzēs darboties ar gredzenu. Atceries — jāvelk dzeltenais. Un neaiztiec to, līdz es uzsaukšu.

Atskanēja vēl viens brīkšķis, un zemē sabruka otrs policists. Pūlis dusmīgi ierēcās:

—Raujietviņu nostno zirga! Sviediet ar bruģakmeņiem! Izsauciet karavīrus!

Tomēr vairums bļāvēju centās atkāpties no Raganas pēc iespējas tālāk. Tikai važonis, kas acīmredzot bija ne tikai vislabsirdīgākais, bet arī visdrosmīgākais no klātesošajiem, joprojām centās turēties zirga tuvumā un, izvairoties no sitieniem, mēģināja satvert Stroberiju aiz iemauktiem.

Pūlis turpināja baurot. Pāri Digorija galvai gaisā nosvilpa akmens. Tad visu pārkliedza Raganas balss, skanīga kā milzīgs zvans. Tā vien šķita, ka viņa beidzot ir gandrīz vai laimīga.

—   Nelieši! Jūs man par to dārgi samaksāsit, kad būšu iekarojusi jūsu pasauli. Ne akmens uz akmens nepaliks no jūsu pilsētas. Es to sagraušu kā Cārnu, kā Felindu un Sorloju, kā Bramandinu.

Beidzot Digorijam izdevās viņu saķert aiz potītes. Viņa spēra un trāpīja Digorijam pa muti. Zēns no sāpēm palaida potīti vaļā. Ragana bija pārsitusi viņam lūpu, un mute pildījās ar asinīm. Kaut kur pavisam tuvu atskanēja tēvoča Endriū balss, kas drebelīgi spiedza:

—   Kundze… cienītā jaunā dāma, ak, Dieva dēļ… jel savaldieties!

Digorijs atkal sagrāba potīti, bet Ragana vēlreiz atkratījās. Dzelzs šķērsis notrieca zemē vēl vairākus vīrus. Digorijs sagrāba potīti trešoreiz un, izmisīgi pieķēries pie Raganas papēža kā slīkonis pie salmiņa, uzsauca:

—   Pollij! Aiziet!

Un tad — paldies Dievam — dusmīgās, pārbiedētās sejas izzuda, niknās, nobijušās balsis apklusa. Tikai tēvocis Endrjū kaut kur turpat blakus Digorijam tumsā gaudās:

—   Ak kungs, vai tie nav vājprāta murgi? Vai tiešām beigas? Es vairs to nevaru izciest! Tas nav godīgi! Es taču nemaz negribēju būt burvis — tas ir pārpratums. Pie visa vainīga mana krustmāte. Es protestēju! Man taču turklāt ir tik vārga veselība. Un mūsējā ir tik cienījama, veca Dorsetšīras dzimta!

«Sasper jods!» nodomāja Digorijs. «Nebija taču nekādas vajadzības arī viņu paķert līdzi. Vai traks, ir nu gan kompānija!»

—  Vai tu tur esi, Pollij? — viņš pavaicāja.

—   Esmu, esmu! Un beidz grūstīties.

—  Es nemaz negrūstos, — iesāka Digorijs, bet, pirms viņš paspēja vēl ko piebilst, viņu galvas iznira siltajā, zaļi saulainajā gaisā. Kad abi izrāpās no dīķa, Pollija iesaucās:

—   Paskat! Mēs taču esam atstiepuši sev līdzi arī veco zirgu. Un Keterlija kungu, un arī važoni! Nu gan esam ievārījuši pamatīgu putru!

Tiklīdz Ragana saprata, ka atkal ir nokļuvusi mežā, viņa nobālēja un tik ļoti salīka uz priekšu, ka seia skāra zirea krēpes. Bija skaidrs, ka viņa jūtas šausmīgi nelabi. Tēvocis Endrjū drebinājās, bet zirgs Stroberijs sapurināja galvu, priecīgi iezviedzās un, šķiet, sāka atkopties. Pirmo reizi Digorijs viņu redzēja mierīgu. Ausis, kas visu laiku bija kļāvušās pie galvas, saslējās un atguva normālo stāvokli, un mežonīgā uguns acīs apdzisa.

—Tā jā, veco zēn, tā jā!—teicavažonis, paplikšķinādams zirga kaklu. — Nu jau ir labāk. Tikai mieru!

Stroberija turpmākā rīcība bija ļoti dabiska. Būdams izslāpis — un par to nav ko brīnīties — dzīvnieks piegāja pie tuvākā dīķa un iekāpa iekšā, lai padzertos. Digorijs vēl aizvien turēja raganas papēdi, un Pollija bija pieķērusies Digorija rokai. Važonis vienu roku bij a uzlicis Stroberij am, bet tēvocis Endrjū, kas vēl aizvien jutās vārgs, bija sagrābis važoņa otru roku.

—  Ātri, — iesaucās Pollija, paskatījusies uz Digoriju. — Zaļos!

Zirgs tā arī nedabūja padzerties. Visa kompānija juta, ka atkal grimst tumsā. Stroberijs iezviedzās, tēvocis skaļi ievaimanājās. Digorijs noteica:

—  Nu gan veicas!

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Pollija jautāja:

—    Vai tad mums nevajadzēja jau būt kaut kur nokļuvušiem?

—  Man pat liekas, ka mēs jau kaut kur esam, — sacīja Digorijs. — Es vismaz stāvu uz kaut kā cieta.

—  Hei! Es arī, ja tā labi padomā, — teica Pollija, — bet kāpēc visapkārt ir tik tumšs? Paklau, vai tev neliekas, ka mēs esam ielēkuši nepareizajā dīķī?

—Var jau būt, ka tā ir Čārna,—teica Digorijs. — Tikai inēs tajā esam atgriezušies pusnakti.

—  Tā nav Čārna, — atskanēja Raganas balss. — Tā ir tukša pasaule. Tā ir Nekuriene.