Burvja māsasdēls

—   Tā ir tā sieviete! Tā pati! — kliedza resnais vīrs, rādīdams uz Džeidisu. — Pildiet savu pienākumu, seržanti Viņa man veikalā nozaga preci par simtiem tūkstošiem mārciņu. Lūk, tā pērļu virtene viņai ap kaklu— tā ir manējā. Turklāt viņa man uzdauzīja zilu aci!

—   Kas nu i, tas i, priekšniek, — bilda kāds no pūļa,

—   smukākā zilā acs, kādu man jebkad bijis prieks redzēt. Meistardarbs! Akjēziņ! Tai nu gan ir spēks kaulos!

—Jums, kungs, uz to aci vajadzētu uzlikt jēlu bifšteku, — ieteicās miesniekzēns.

—     Nu, tātad, — iesāka viens no augstākajiem policistiem, — kas te ir par traci?

—   Es jau jums teicu, ka viņa… — atkal uzsāka resnis, bet kāds cits iesaucās:

—Neļaujietno ekipāžas aizlaisties tam vecajam kraķim! Tas ir viņš, kas to trako sakūdīja.

Vecais džendmenis, kas, bez šaubām, izrādījās tēvocis Endrjū, bija jau veiksmīgi pierausies kājās un taustīja sasistās vietas.

—       Nu tātad, — teica policists, pagriezies pret viņu, — kas te notiek?

—   Vum-bum-šļu, — no cepures iekšienes atskanēja tēvoča balss.

—    Tūlīt pat beidziet! — stingri pavēlēja policists.

—  Te nav nekādi j oki! Ņemiet to cepuri nost, vai sapratāt? To bija daudz vieglāk pavēlēt nekā izdarīt. Kādu brīdi

tēvocis veltīgi cīnījās ar cilindru, līdz divi citi policisti sagrāba galvassegu aiz malām un ar spēku nomauca nost.

—   Liels paldies! — tēvocis teica vārgā balsī. — Liels paldies! Kā es esmu sanervozējies! Vai kāds, lūdzu, man neiedotu glāzīti brendija…?

—   Esiet tik laipns un atbildiet uz manu jautājumu, — teica policists, izvilcis nelielu piezīmju grāmatiņu un visai mazu zīmulī ti. — Vai jūs esat atbildīgs par šo jauno sievieti?

—  Uzmanieties! — iesaucās vairākas balsis, un policists tik tikko paspēja palēkt soli sāņus. Zirgs bija mērķējis viņam tādu spērienu, ka policists droši vien būtu beigts. Tad Ragana apgrieza zirgu, lai pati atrastos ar seju pret pūli, bet zirga pakaļkājas uz ietves. Rokās viņa turēja garu, spožu dunci, ar kuru cītīgi centās zirgu atbrīvot no sadauzītajiem divričiem.

Digorijs visu laiku centās piekļūt tuvāk notikumu vietai, lai varētu pieskarties Raganai. Tas nebija viegli izdarāms, jo tieši tajā pusē, kur atradās viņš, pūlis bija vislielākais. Lai nokļūtu otrā pusē, viņam vajadzēja paspraukties garām zirga pakaviem un margām, kas apjoza Keterliju mājas teritoriju ar lielo pagrabstāvu. Ja tev ir kāda saprašana par zirgiem un it sevišķi ja tu būtu redzējis, kādā stāvoklī patlaban atradās zirgs, uz kura sēdēja Ragana, tu noteikti saprastu, cik tāds uzdevums bija kutelīgs. Digorijs zirgus labi pazina, viņš sakoda zobus un grasījās sprukt garām, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja.

Pūļa priekšpusē nupat bija izkļuvis kāds cilvēks ar sārtu seju un kadiņu galvā.

—   Hei! Policist! — viņš iesaucās. — Tas takš i mans zirgs, uz kura viņa tup, un tie tur divriči, ko viņa pataisīja par malkas čupu, i manējie!

—  Runājiet pa vienam, lūdzu, tikai pa vienam, — teica policists.

—  Nau takš laika, — teica važonis. — Es zin' to manu zirgu labāk par jums. Tas — eku! — nav parasts zirģel's. Sitam tē's bii havalēriias kauias zirgs, kā es še stāvu. Un, ja tas jaunais sievišķs turpinās to purināt, kādam dziesma būs caur' kā likts. Ļau' man kaut kā piekļūt klāt.

Policists bija priecīgs, ka nu radies labs iegansts atvirzīties no zirga tālāk. Važonis paspēra dažus soļus tuvāk, palūkojās augšup uz Džeidisu un gluži laipnā balsī teica:

—  Nu, kundzīt, ļau' man tikt pie galv' un manies pro'. Tu takšu esi dāma un negribi iepīties tādā jandālā. Tu tagad ej uz māj, iedzer krūzi tēj' un liecies uz auss. Pēc tam tev būs krietn' labāk ap dūš'. — To runādams, viņš stiepa roku pēc zirga, dudinādams: — Kuš, Stroberij, kuš, veco zēn!

Tad Ragana pirmo reizi ierunājās.

—   Suns tāds! — citus trokšņus pārkliedza viņas saltā, skaļā un skaidrā balss. — Suns! Laid vaļā karalisko kara zirgu! Mēs esam Imperatore Džeidisa.

Astotā nodaļa cīņa pie laternu staba

—     Ha! Himperatore! Ko tu neteiksi! Mēs vēl paskatīsies! — kāda balss iesaucās. Tai pievienojās cita: — Trīsreiz urā Kolnijas ķurķa ķeizarienei! — Vairākas citas balsis šim sauklim pievienojās.

Raganas sejā ielija sārtums, un viņa viegli paklanījās. Bet gaviles pārvērtās smieklu rēcienā, un viņa saprata, ka ļaudis viņu izsmej. Džeidisas seja pārvērtās, un viņa paņēma nazi kreisajā rokā. Tad negaidīti viņa izdarīja kaut ko tādu, ko bija šausmīgi redzēt. Viņa pastiepa roku un viegli, bez piepūles, it kā tā būtu visparastākā kustība pasaulē, norāva laternu staba metāla šķērsi. Ja arī viņa šajā pasaulē bija zaudējusi kaut ko no savas burvju varas, tad to nekādā ziņā gan nevarēja teikt par viņas spēku: dzelzs šķērsi Ragana salauza tikpat viegli, it kā tā būtu gara karamele. Viņa pasvieda savu jauno ieroci gaisā, tad atkal to satvēra, savicināja un uzsauca zirgam, lai tas iet uz priekšu.