Burvja māsasdēls

Bērniem, kā tu jau zini, piemīt sava muļķība, bet pieaugušajiem citādāka. Un šajā brīdī tēvocis Endrjū sāka kļūtpar muļķi pēc tādas paražas, kāda piemīt pieaugušajiem. Tagad, kad Raganas vairs nebija tuvumā, viņš ātri vien piemirsa, kā tā viņu nobiedējusi. Prātā aizvien spilgtāk atausa viņas brīnišķīgais skaistums. Vecais visu laiku bubināja: «Velnišķīgi skaista sieviete, ser, patiešām, velnišķīgi skaista. Lieliska būtne.» Viņš pat pamanījās aizmirst, ka ne jau pats, bet gan bērni atgādājuši šurp šo «lielisko būtni». Viņš bija pārliecināts, ka tieši pats ar savu burvju mākslu atsaucis to no nezināmām pasaulēm.

—  Endrjū, manu zēn, —viņš sevi uzrunāja, lūkodamies spogulī, — ņemot vērā tavus gadus, tu esi lieliski saglabājies. Ser, jūs izskatāties aristokrātisks!

Saprotiet, vecais muļķis patiešām iztēlojās, ka Ragana viņā iemīlēsies. Var jau būt, ka vainīgas bija abas glāzītes, kā arī goda drēbes. Taču katrā ziņā arī pēc dabas viņš bija lielīgs kā pāvs. Tikai tāpēc jau bija kļuvis par burvi.

Atslēdzis durvis, viņš nokāpa stāvu zemāk, aizsūtīja kalponi —tajā laikā katram bija daudz kalpu —pēc važoņa un tad ieskatījās viesistabā. Tur, kā jau viņš bija paredzējis, atradās Letija. Nometusies ceļos uz matrača, kas gulēja uz grīdas pie loga, viņa to cītīgi lāpīja.

—  Ak, mīļo Letīcij, — tēvocis Endrjū teica, — man… hm… tā kā vajadzētu iziet. Vai tu nebūtu tik jauka meitene (ar to viņš domāja krustmāti Letīciju!) un neaizdotu man kādas piecas mārciņas?

—Nē, mīļo Endrjū,—krustmāte noteica savā stingrajā, mierīgajā balsī, patnepacēlusi acis no darba, — jau simtiem reižu esmu tev teikusi, ka nekādu naudu tev neaizdošu.

—   Lūdzu, neesi tik pūcīga, mīļo meitēn, — pārmeta tēvocis. — Man tas ir ļoti svarīgi. Tu mani nostādīsi velnišķīgi neveiklā situācijā, ja neiedosi naudu.

—Endrjū,—sacīja krustmāte Letija, skatīdamās viņam cieši acīs, — nesaprotu, kā tev nav kauna prasīt no manis naudu.

Aiz šiem vārdiem slēpās garš un garlaicīgs stāsts par pieaugušajiem. Pietiks, ja pateikšu, ka tēvocis Endriū. kas lielījās pārvaldot «mīļās Letijas naudas darījumus», pats nekur nestrādāja un tikai taisīja lielus parādus par brendiju ii 11 cigāriem (Letijai laiku pa laikam nācās tos apmaksāt). I'ādējādi viņš bija padarījis krustmāti krietni nabadzīgāku nekā pirms trīsdesmit gadiem.

—  Manu mīļo meitenīt, — teica tēvocis Kndrjū, — tu nekā nesaproti. Man šodien paredzami gluži negaidīti izdevumi. Man būs kāds jāizklaidē. Nu saproti, lūdzu, un neesi tik apnicīga.

—   Un ko tad tu, ja drīkstu zināt, dzīries izklaidēt? — jautāja krustmāte.

—   Ļ-ļ-ļoti ievērojamu viešņu, kas tikko kā ieradusies.

—  Ak, ievērojamu gan! — atcirta Letija. — Muļķības! Pēdējās stundas laikā neviens pie durvīm nav zvanījis.

Šajā brīdī durvis pēkšņi atsprāga vaļā. Krustmāte Letija pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka uz sliekšņa stāv grezni ģērbusies milzīga auguma sieviete ar kailām rokām un zibošām acīm. Tā bija Ragana.

Septītā nodaļa kas notika parādes durvju priekšā

—   Vergs! Cik man ilgi būs jāgaida uz faetonu? — Ragana auroja.

Tēvocis, sarāvies maziņš, bailīgi virzījās no viņas prom. Raganas klātbūtnē visas geķīgās domas, kas viņam bija rosījušās smadzenēs, skatoties uz sevi spogulī, pačibēja. Toties krustmāte Letija tūdaļ pieslējās kājās un panācās uz istabas vidu.

—     Endrjū, vai man atļauts jautāt, kas ir šī jau­nā persona? — viņa ledainā tonī noprasīja.

—   Ievērojama ārzemniece — ļ-ļ-ļoti svarīga p-p-persona, — tēvocis stostījās.

—Nieki! — atcirta krustmāte Letija un tad, pagriezusies pret Raganu, pavēlēja: — Tūlīt pat vācies laukā no manas mājas, tu bezkaunīgā padauza, vai arī es pasaukšu policiju!

Krustmāte bija pārliecināta, ka Ragana ir kāda no cirka aktrisēm, un viņa nevarēja ciest atkailinātus plecus un rokas.

—    Kas tā par sievieti? — uzbrēca Džeidisa. — Uz ceļiem, niecība, pirms es tevi sasperu gabalos!

—     Bez rupjībām šajās mājās, jaunkundzi — teica krustmāte Letija.

Tēvocim Endrjū šķita, ka tajā pašā mirklī karaliene izslienas vēl staltāka. Acīm baismīgi zibot, viņa pastiepa roku tai pašā žestā un izrunāja tos pašus draudīgi skanošos vārdus kā toreiz Čārnā, kad pārvērta pīšļos pils vārtus.

Taču nekas nenotika, tikai krustmāte Letija, pārliecināta, ka briesmīgie vārdi kaut ko nozīmē parastajā angļu mēlē, noteica:

— Tā jau man likās. Šī sieviete gluži vienkārši ir piedzērusies. Pilna kā mārks! Nespēj vairs pat skaidri parunāt!

Ragana droši vien bija šausmīgi satriekta, kad pēkšņi saprata, ka viņas māka pārvērst cilvēkus pīšļos un putekļos, māka, kura viņas zemē darbojās nekļūdīgi, te nespēj ne tik, cik melns aiz naga. Taču viņa ne mirkli nezaudēja drosmi. Nekavēdamās pārdomās par savu vilšanos, viņa metās uz priekšu, sagrāba krustmāti ap kaklu un ceļiem, pacēla augstu virs galvas un viegli kā lelli pārlidināja pāri istabai. Brīdī, kad Letija vēl bija gaisā, pa durvju spraugu galvu pabāza kalpone, kurai šis bija brīnišķīgi satraucošs rīts, un teica: «Ar jūsu atļauju, ser, važonis ir klāt!»