Burvja māsasdēls

—   Tu melo! — iesaucās Džeidisa. — Visi magi ir ar karaliskām asinīm. Kur tas redzēts, ka par burvi ir parasts cilvēks? Lai ko arī tu teiktu, es skaidri zinu patiesību. Tavs tēvocis ir dižs karalis un tavas pasaules izcilākais burvis. Izmantojot savu mākslu, viņš ir ieraudzījis manu atspulgu kādā maģiskā spogulī vai apburtā ūdenī. Dziļi iemīlējies manā daiļumā, viņš izgudroja tādu visspēcīgu burvestību, kas satricināja jūsu pasaules pamatus. Tā viņš aizsūtīja tevi pāri bezdibenim, kas mūs šķir, lai tu iegūtu manu labvēlību un aizvestu mani pie viņa. Atbildi, vai tas tā nav?

—  Ne gluži, — teica Digorijs.

—  Ne gluži?! — iesaucās Pollija. — Tās taču ir pēdējās muļķības no sākuma līdz beigām.

—  Sargi, šurp! — dusmās iebrēcās karaliene, mezdamās virsū Pollijai un ar abām rokām ieķerdamās galvvidus matos, kur visvairāk sāp. To darot, viņa palaida vaļā abu bērnu rokas.

—   Nu! — iekliedzās Digorijs.

—  Ātrāk! — sauca Pollija.

Viņi iebāza kreisās rokas kabatās. Nebija pat vajadzības uzvilkt gredzenus pirkstos. Kolīdz pirksti tiem pieskārās, visa šī pretīgā pasaule izgaisa. Bērni cēlās augšup, un siltā, zaļā gaisma kļuva arvien tuvāka.

Sestā nodaļa sākums tēvoča endrjū nepatikšanām

—   Laid vaļā! Laid vaļā! — brēca Pollija.

—   Es taču tevi neaiztieku! — teica Digorijs.

Tad viņu galvas iznira no dīķa, un apkārt atkal valdīja Starppasauļu Meža saulainais klusums. Pēc nupat atstātās iepriekšējās pasaules gurdenā posta mežs šķita siltāks, leknāks un daudz mierīgāks. Manuprāt, ja vien tas būtu iespējams, viņi atkal aizmirstu, kas ir un no kurienes nāk. Viņi gluži vienkārši apgultos, pusnomodā klausītos, kā aug

loki, un justos labi. Bet šoreiz kaut kas nekādi neļāva ii i/.migt, jo, tiklīdz abi izkūņojās zālienā, kad atklāja, ka nav vieni. Viņiem līdzi bija ieradusies karaliene jeb Ragana — sauc, kā gribi. Tā bija cieši ieķērusies Pollijai matos, un tāpēc arī meitene bļāva: «Laid vaļā!»

Starp citu, tas pierādīja, ka tēvocis Endrjū Digorijam, runājot par gredzeniem, nav pastāstījis vēl ko citu, jo pats droši vien to nezināja. Un, proti, lai tiktu no pasaules uz pasauli, nemaznevajadzējapašam uzvilkt gredzenu pirkstā vai tam pieskarties. Pilnīgi pietika pieskarties kādam, kas to turēja. Gredzeni darbojas kā magnēts, un, kā jau ikviens zina, ja ar magnētu pievelk kniepadatu, tad jebkura cita kniepadata, pieskaroties pirmajai, arī pieķersies.

Karaliene Džeidisa mežā izskatījās pavisam citāda nekā iepriekš. Daudz bālāka— no skaistuma gandrīz vairs nekas nebija palicis pāri. Saliekusies viņa likās cīnāmies pēc elpas, it kā šīs vietas gaiss viņu slāpētu nost. Abi bērni vairs neizjūta no Raganas nekādu baiļu.

— Laid vaļā! Laid vaļā manus matus! — Pollija brēca. — Kā tu iedrīksties?

—   Paklau, tūlīt pat laid vaļā viņas matus! — uzsauca Digorijs.

Abi pagriezās un uzbruka Raganai, jo tagad bija stiprāki par viņu, un jau pēc mirkļa to piespieda palaist vaļā Polliju. Karaliene aizelsusies nespēcīgi atkāpās. Acīs viņai vīdēja šausmas.

—    Ātrāk, Digorij! — sauca Pollija. —Mainām gre­dzenus un steigšus lecam mājupceļa dīķī!

—   Palīgā! Palīgā! Apžēlojieties! — vārgā balsī vaidēja

Ragana, streipuļodama pakaļ bērniem. — Ņemiet mani sev līdzi! Jūs taču negrasāties pamest mani šajā šausmīgajā vietā. Tā mani nobeigs!

—    Tam ir Valstiski Svarīgi Apsvērumi! — Pollija atriebīgi attrauca. — Gluži kā tad, kad jūs nogalinājāt visus savas pasaules iedzīvotājus. Pasteidzies, Digorij!

Zaļie gredzeni jau bija uzvilkti, bet Digorijs kavējās.

—  Sasodīts! Ko lai iesāk? —viņš teica, jo pats pret savu gribu juta pret karalieni nevēlamu žēlumu.

—    Neesi taču ēzelis! — dusmojās Pollija. —Varu galvot, ka viņa tikai izliekas. Nāc jel!

Un viņi abi metās iekšā dīķī. «Labi, ka mēs iepriekš to iezīmējām,» nodomāja Pollija. Bet jau lēcienā Digorijs juta, ka viņa ausi sagrābj lieli, auksti pirksti. Un, grimstot dziļākun dziļāk, kad arvien skaidrākiezīmējās mūsu pasaules miglainās aprises, tvēriens kļuva aizvien spēcīgāks. Ragana acīmredzot lēnām atguva spēkus. Velti Digorijs spārdījās un cīnījās pretī. Vēl mirklis, un viņi jau atradās tēvoča

Kndrjū kabinetā. Tur jau bija arī pats tēvocis, kas izbrīnā blenza brīnišķīgajā radījumā, ko māsasdēls bija atstiepis no Citas Pasaules.