Burvja māsasdēls

Beidzot visi nonāca tik lielā un augstā zālē, kādu vēl nebija redzējuši. Spriežot pēc telpas izmēriem un milzīgajām durvīm, kas vīdēja viņā galā, Digorijs nodoņiāja, ka viņi beidzot droši vien nonākuši pie galvenās izejas. Un /.ēnām bija taisnība. Durvis bija gluži tumšas, darinātas no melnkoka vai kāda mūsu pasaulē nepazīstama metāla. Tās bija noslēgtas ar milzīgiem aizbīdņiem, kas atradās neaiz­sniedzami augstu un bija pārāk smagi, lai tos varētu pa­kustināt. Digorijs prātoja, kā viņi no šejienes varēs izkļūt.

Karaliene adaida vaļā viņa roku un pacēla savējo, tad izslējās pilnā augumā un palika nekustīgi stāvam. Pēc tam viņa pateica kaut ko bērniem nesaprotamu, kas skanēja baismi un draudīgi, un pavicināja roku, it ka mest 11 kaut ko pret durvīm. Lielās, smagās durvis uz mirkli sašūpojās, it kā būtu no plāna zīda, un tad sāka jukt un brukt, līdz uz sliekšņa pāri bija paliksi tikai putekļu kaudzīte.

Digorijs pārsteigurmi iesvilpās.

— Vai tavam magam, tavam tēvocim, arī piemīt tāds burvju spēks kā man»— jautāja karaliene, atkal stingri sagrābusi Digorija roku. — Bet gan es to uzzināšu vēlāk. Tu, lūdzu, neaizmirsi, ko nupat redzēji. Tā notiek ar jebko un jebkuru, kas stājas manā ceļā.

Pa atvērto durvju ej nekšā plūda daudz spožāka gaisma, nekā līdz šim viņi bija redzējuši, un, kad karaliene izveda bērnus pa to ārā, tad viņi nebūt nebija pārsteigti, ierau­dzīdami, ka atrodas laukā, svaigā gaisā. Taču vējš, kas pūta pretī, bija auksts un it kā sasmacis.

Viņi stāvēja uz augstas terases, skatienam pavērās plaša ainava. Tālumā pie apvāršņa spīdēja liela, sarkana saule, daudz lielāka par mūsējo. Digorijs uzreiz saprata, ka tā ir arī krietni vecāka. Tās mūžs ritēja uz galu, tā izskatījās it kā nogurusi, lūkodamās uz pasauli sev pie kājām. Mazliet augstāk, no tās pa kreisi, mirdzēja viena vienīga zvaigzne, liela un spoža. Skumjais pāris bija viss, ko varēja saskatīt tumšajās debesīs, bet lejā, cik tālu vien sniedzās acs, uz visām pusēm pletās milzīga, nedzīva pilsēta. Dziestošajā saules gaismā no tempļiem, torņiem, pilīm, piramīdām un tiltiem stiepās garas, nelaimi vēstījošas ēnas. Kādreiz cauri pilsētai bija plūdusi upe, taču ūdens jau sen pazudis un palicis tikai plats grāvis, pilns ar pelēkiem putekļiem.

—Aplūkolabi to, ko neviena acs vairs nekad neredzēs, — teica karaliene. — Tāda, lūk, ir Cārna, lielā pilsēta, Ķēniņu Ķēniņa pilsēta, pasaules brīnums, varbūt pat visu pasauļu lielākais brīnums. Vai tavs tēvocis valda pār tik diženu pilsētu kā šī, zēn?

—  Nē, — teica Digorijs. Viņš jau gatavojās skaidrot, ka tēvocis Endrjū vispār nepārvalda nevienu pilsētu, bet karaliene turpināja:

—Tagad tā ir apklususi, taču es šeit esmu stāvējusi, kad Cārnas gaiss bija pilns trokšņiem: kāju dipoņu, ratu riteņu čīkstoņu, pātagu švīkoņu un vergu vaidiem, kaujas ratu dārdoņu un bungu rīboņu no tempļiem, kur notika upurēšana. Es te stāvēju arī, kad tuvojās gals, kad šurp lidoja cīņas troksnis no katras ielas un Cārnas upe krāsojās sarkana no asinīm.

Kādu brīdi viņa klusēja un tad turpināja:

—Tikai viens mirklis bija vajadzīgs, lai kāda sieviete šo pilsētu izdzēstu uz mūžīgiem laikiem.

—  Kas tā bija? — Digorijs tikko sadzirdami jautāja, jo atbildi jau nojauta.

—    Es! — teica karaliene. — Es, Džeidisa, pēdējā karaliene, bet toties visas pasaules valdniece.

Abi bērni stāvēja klusēdami un drebēja aukstajā vējā.

—   Visā bija vainīga mana māsa, — teica karaliene. — Viņa mani pie tā noveda. Lai visu Vareno lāsts gulstas pār viņu uz mūžīgiem laikiem! Es taču biju gatava jebkurā brīdi salīgt ar viņu mieru —jā, pat dāvātviņai dzīvību —, ja tikai viņa labprātīgi atteiktos no troņa. Bet viņa negribēja par to ne dzirdēt. Un viņas lepnība izpostīja veselu pasauli. Pat pēc tam, kad sākās karš, pastāvēja svinīga noruna, ka neviena puse nelietos maģiju. Bet, kad viņa šo norunu pārkāpa, kas gan cits man adika? Nožēlojama muļķe! Vai tad viņa nezināja, ka manā rīcībā ir lielāks maģijas spēks nekā viņai? Viņa taču pat zināja to, ka man pieder7 a Vārda noslēpums, kurš būs jānožēlo. Vai tiešām viņa cerēja, ka es to neizmantošu? Taču viņa vienmēr bija vārgule.

—   Kas tas ir par noslēpumu? — jautāja Digorijs.

—Noslēpumu noslēpums,—karaliene Džeidisa atteica. —Jau kopš senseniem laikiem manas dzimtas dižajiem karaļiem bija zināms, ka ir kāds vārds, kuru īpašu ceremoniju laikā izrunājot var iznīcināt visas dzīvās būtnes, vienīgi ne to, kas šo vārdu saka. Taču senie karaļi bija vārgi un mīkstsirdīgi un stingri apzvērēja, ka nedz paši, nedz viņu pēcteči nekad necentīsies šo vārdu pat uzzināt. Bet es šo vārdu izdibināju, kaut arī par to dārgi samaksāju. Es to neizmantoju līdz pat brīdim, kad viņa mani piespieda to izdarīt. Centos viņu uzvarēt ar visādiem citiem līdzekļiem, lēju savu karapulku asinis kā ūdeni…

—   Briesmone! — nomurmināja Pollija.