Burvja māsasdēls

Par galdu to īsti nodēvēt nevarēja, jo tas bija tikai četrstūrains pīlārs, pēdas četras augsts, un uz tā slējās maza, zeltīta arka, no kuras nokarājās zelta zvaniņš. Tam blakus bija novietots mazs zelta āmurs, ar kuru zvanam pieskandināt.

—     Interesanti… hm, patiešām interesanti… — murmināja Digorijs.

—    Paklau, te ir kaut kas rakstīts, — teica Pollija, pieliekusies pētīdama pīlāra vienu sānu.

—   Velns lai parauj! Tik tiešām, — iesaucās Digorijs. — Nu, bet mēs, protams, nemācēsim to izlasīt.

—   Vai tev tā šķiet? Neesmu par to pārliecināta, — attrauca Pollija.

Abi sāka cītīgi pētītuzrakstu, bet, kā jau varēja paredzēt, akmenī kaltie burti bija pilnīgi nepazīstami. Tomēr tad notika lielu lielais brīnums: kaut arī savādo burtu veids nemainījās, bērni skatoties pēkšņi saprata, ka var tos izlasīt. Ja Digorijs būtu atcerējies, ka pats tikai pirms mirkļa istabu bija nosaucis par apburtu, tad aptvertu, ka sākusi iedarboties burvestība. Taču viņš bija pārāk iededzies ziņkārē, lai par to domātu. Viņu bija sagrābusi nevaldāma vēlēšanās ātrāk uzzināt, kas uz pīlāra rakstīts. Un abi pavisam drīz to arī uzzināja. Vārdi skanēja apmēram tā — vismaz jēga bija apmēram šāda, kaut gan tanī telpā šīs dzejas rindas izklausījās daudz diženāk:

«Ak, drosminiek, nu vara tavās rokās:

Vai turpmāk dzīvosi tu neziņā un mokās

Vai uzdrīkstēsies, pieskandinot zvanu,

No tumsas raisīt noslēpumu manu.»

—  Nu nē! Mums nekāda uzdrīkstēšanāsfkas draud ar briesmām, nav vajadzīga! — teica Pollija.

—  Ak, kā tu nesaproti! — Digorijs iesaucās. — Mums vairs nav citas izejas. Ja zvanu nepieskandināsim, visu mūžu mocīsimies neziņā, kas būtu noticis, ja mēs to izdarītu. Es negribu atgriezties mājā6 un pec tam sajukt prātā, par to gudrojot. To nu gan ne!

—  Nerunā muļķības! — teica Pollija. • Ir nu gan par ko jukt prātā! Kāda tam nozīme, kas notiktu?

—     Es gan esmu pārliecināts, ka jebkurš, kas šajā pasākumā ielaidies jau tik tālu, var kļūt traks, ja neizdibina visu līdz galam. Saproti, tā ir burvestība, un es jau jūtu, ka arī uz mani tā sākusi iedarboties.

—  Es gan neko nejūtu, — Pollija sadusmojās. — Un es neticu, ka tu kaut ko jūti. Tu tikai izliecies.

—   Nūjā, tā tu tikai domā! Kā visas meitenes! — teica Digorijs. — Viņas jau vairāk nekas neinteresē kā tas, ar ko kurš saderinājies, un visādas citādas muļķīgas tenkas.

—  Nupat, tā sakot, tu izskatījies tieši tāds pats kā tavs tēvocis, — Pollija sacīja.

—   Kāpēc tu novirzies no galvenā? — Digorijs jautāja. — Mēs runājām par…

—    Gluži kā visi vīrieši! — Pollija atdarināja piere­dzējušu sievieti, bet tad savā parastajā balsī steidzīgi piebilda: — Un nesaki, lūdzu, ka es esmu tāda pati kā visas sievietes, jo tad tu nekas vairāk nebūsi kā stulbs papagailis.

—   Man pat sapņos neienāktu prātā tādu knīpu kā tu nosaukt par sievieti, — Digorijs augstprātīgi noteica.

—   Ak es esot knīpa, vai ne? — Pollija, nu jau pavisam pārskaitusies, iesaucās. —Tad tev vairs ilgāk ar knīpām nevajadzēs krāmēties. Es dodos prom. Man šī vieta ir līdz kaklam — nejaukais, uzpūtīgais, spītīgais puišeli!

—    Neaiztiec! — Digorijs iebļāvās krietni negantākā balsi, nekā gribēja, jo ieraudzīja, ka Pollijas roka virzās uz kabatu ar dzelteno gredzenu. Es nekādi nevaru attaisnot

v ii,mi turpmāko rīcību, kaut arī vēlāk viņš, tāpat kā daudzi i it i, to dziļi nožēloja. Pirms Pollijas roka sasniedza kabatu, viņš sagrāba meitenes locītavu, ar elkoni atvairīja Pollijas i»tru roku un, paliecies uz priekšu, paķēra āmuriņu un viegli, skanīgi uzsita pa zelta zvaniņu. Tad viņš palaida l'olliju vaļā, un abi atrāvās viens no otra, smagi elsodami un nikni lūkodamies acīs. Pollija grasījās raudāt, taču ne |.iii aiz bailēm vai aiz tā, ka Digorijs bija sāpīgi saspiedis rokas locītavu, bet gan aiz dusmām. Tomēr nākamajā mirklī notika kaut kas tāds, kas pilnībā pārņēma viņu «lomas un visām nesaskaņām pielika punktu.

Tikko āmuriņš pieskārās zvanam, atskanēja paklusa, maiga skaņa, kādu jau varēja sagaidīt. Taču tā nevis i/.dzisa, bet turpinājās un lēnām pieņēmās spēkā. Pēc minūtes tā jau bija divtik skaļa nekā sākumā. Drīz tā sasniedza tādu skaļumu, ka bērni viens otru pat nespētu sadzirdēt, ja mēģinātu ko teikt. Taču abiem nenāca ne prātā runāt — viņi tikai stāvēja pavērtām mutēm. Drīz vien skaņa jau bija tik varena, ka viņi viens otru nesadzirdētu arī kliedzot. Tomēr tā vēl aizvien pieņēmās spēkā. Tā bija viena vienīga, nepārtraukta, salda nots, taču šajā saldumā jautās kaut kas šausminošs. Drīz viss lielās telpas gaiss viļņojās un dunēja; grīda zem kājām drebēja. Beidzot tai pievienojās kāds cits, neskaidrs, ļaunu vēstījošs troksnis, kas sākumā izklausījās pēc attāla vilciena dunoņas, bet tad — kā krītoša koka brākšķis. Gāzās itin kā smagi priekšmeti, un visbeidzot pēkšņā brāzmā ar pērkonīgu dārdoņu zem kājām sašūpojās zeme, tā ka bērni gandrīz nogāzās uz grīdas. Telpas viņā galā iegruva ceturtdaļa jumta. Līgojās sienas, un visapkārt bira apmetums. Pēkšņi zvana skaņas apklusa, putekļu mākoņi nosēdās, un telpā iestājās klusums.