Burvja māsasdēls

—    Varbūt mēs varētu ielēkt savā dīķī un veikt tikai pusceļu līdz mājām. Ja viss būs kārtībā un gredzens darbosies, mēs to ātri apmainīsim, pirms būsim nokļuvuši mistera Keterlija kabinetā, un atgriezīsimies atpakaļ.

—  Vai tev šķiet, ka mēs to paspēsim?

— Nu, ceļš uz šejieni vilkās diezgan ilgi. Domāju, ka arī atpakaļceļš neaizņems īsāku laiku.

Digorijam nekādi negribējās piekrist Pollijas plānam, bet galu galā viņam nācās padoties, jo Pollija kategoriski atteicās izlūkot jaunas pasaules, līdz nebija droša, ka varēs atgriezties vecajā. Vispār briesmu gadījumos, teiksim, kad uzbruka lapsenes, Pollija bija tikpat drosmīga kā Digorijs, taču nezināmais un neizpētītais viņu diez kā nevilināja. Digorijs savukārt bija cilvēks, kas dega izzināt visu. Vēlāk, brieduma gados, viņš kļuva par slaveno profesoru Kērku, bet par to lai stāsta citas grāmatas.

Krietnu brīdi strīdējušies, viņi vienojās, ka uzvilks zaļos gredzenus («Iegaumē: zaļā gaisma nozīmē drošību,» skaidroja Digorijs. «Tā tu vienmēr atcerēsies, kam kurš gredzens domāts.»), tad saķersies rokās un lēks, bet, tiklīdz jutīs, ka tuvojas tēvoča Endrjū kabinetam vai pat paši savai pasaulei, tā Pollija iesauksies: «Mainām!» — un viņi aši novilks zaļos gredzenus un uzvilks dzeltenos. Digorijs gan pats gribēja saukt: «Mainām!» — bet Pollija nepiekrita.

Bērni uzvilka zaļos gredzenus, saķērās rokās un vēlreiz iesaucās: «Viens, divi, trīs — reizē!» Šoreiz izdevās. Viss notika tik ļoti ātri, ka ir grūti pateikt, ko viņi sajuta. Sākumā melnajās debesīs kustējās spožas gaismas. Digorijs vēlāk vienmēr apgalvoja, ka tās bijušas zvaigznes, un pat apzvērēja, ka redzējis Jupiteru tik tuvu, ka saskatījis tā mēnesi. Bet tūlīt pat pavīdēja ari jumtu un dūmeņu rindas un Svētā Pāvila katedrāles aprises, un abi saprata, ka skatās uz Londonu. Taču viņi spēja redzēt cauri visām māju

Mcnām un drīz vien ieraudzīja tēvoci Endrjū, sākumā neskaidri, it kā caur miglu, tad aizvien asāk un noteiktāk, 11 l<ā tas nonāktu redzes loka centrā. Taču, pirms viņš kļuva I mvisam taustāms, Pollija iebļāvās: «Mainām!» — un bērni lā ari izdarīja. Pazīstamā pasaule izgaisa kā nebijusi. Zaļā gaisma no augšas plūda aizvien spēcīgāk un spēcīgāk, līdz beidzot bērni izbāza galvas no dīķa ūdens un izrāpās krastā. Viņiem apkārt atkal slējās mežs, tikpat spilgi zaļš un kluss kā iepriekš. Bija pagājusi nepilna minūte.

—Tā! — teica Digorijs. —Viss kārtībā! Tagad dosimies meklēt piedzīvojumus. Derēs jebkurš dīķis! Nāc! Pamēģināsim šo te.

—   Pag! — iesaucās Pollija. — Vai tad mēs savējo dīķi kaut kā neiezīmēsim?

Abi nobālēja un platām acīm vērās viens otrā, kad saprata, kādu šausmīgu kļūdu Digorijs tik tikko nebija pieļāvis. Mežā taču atradās tik daudz cits citam līdzīgu tlīķu, un arī koki visapkārt bija līdzīgi .Ja viņi būtu pametuši savas pasaules dīķi, neatstājot nekādu pazīšanās zīmi, tad diez vai jebkad spētu to atkal atrast.

Drebošām rokām Digorijs atvāza spalvu nazīti un dīķa malā izgrieza garu velēnu joslu. Zeme zem tās patīkami smaržoja, bija košā, sarkanīgi brūnā krāsā un spilgti izcēlās zālienā.

—    Labi, ka vismaz vienam no mums piemīt veselais saprāts, — teica Pollija.

—   Labi jau, labi. Nav par to tik daudz, ko pļāpāt! — attrauca Digorijs. — Ejam! Gribu paskatīties, kas atrodas kādā no pārējiem dīķiem.

Pollija viņam kaut ko asi atcirta, uz ko Digorijs atbildēja vēl negantāk. Kādu brītiņu abi strīdējās, bet to atstāstīt būtu pārāk garlaicīgi. Izlaidīsim to visu līdz brīdim, kad, rokās saķērušies, sirdīm pukstotun pārbīli sejās, abi stāvēja nezināma dīķa malā, pirkstos uzvilkuši dzeltenos gredzenus. Atkal viņi skaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!»

Plunkš! Kārtējā neveiksme: dīķa vietā izrādījās peļķe. Viņi nebija nokļuvuši vis nezināmā pasaulē, bet jau otro reizi šajā rītā — ja vien tas bija rīts (laiks Starppasauļu Mežā šķita stāvam uz vietas) — tikai saslapinājuši kājas un nošķiedušies ar ūdeni.

— Velns un elle! — Digorijs iesaucās. — Kas tad nu atkal par vainu? Mums taču pirkstos ir dzeltenie gredzeni. Un tēvocis teica, ka tie ved uz ārpasauli.

Patiesību sakot, tēvocim Endrjū, kas neko nezināja par Starppasauļu Mežu, arī par gredzeniem nebija nekādas skaidrības. Dzeltenie nebūt nebija «gredzeni uz ārpasauli» un zaļie nebija «gredzeni mājup», vismaz ne tādā nozīmē, kā viņš iedomājās. Viela, no kura abi bija gatavoti, nāca no meža. Dzeltenā viela vilka atpakaļ uz mežu; tā vēlējās nokļūt tur, no kurienes nākusi, uz pieturas vietu starp pasaulēm. Turpretī zaļā tiecās no turienes projām, tāpēc uz citām pasaulēm varēja nokļūt tikai ar zaļā gredzena palīdzību. Redzat, tēvocis Endrjū, gluži tāpat kā vairākums citu burvju, nodarbojās ar jautājumiem, ko īsti nepārzināja. Arī Digorijam, protams, tas viss nebija sevišķi skaidrs, un patiesība atklājās tikai krietni vēlāk. Taču, abi ar Polliju aprunājušies, viņi nolēma izmēģināt zaļos gredzenus kādā citā dīķī, lai paskatītos, kas notiks.