Burvja māsasdēls

Un bija jau arī, uz ko bolīt acis. Pat Digorijs un Pollija darīja to pašu. Nebija nekādu šaubu, ka Ragana i r a tguvusies un tagad šīs pasaules ierastajā vidē viņas izskats gandrīz lika aizrauties elpai. Jau Čārnā Džeidisa bija pietiekami satraucoša. Londonā viņa šķita baismīga. Pirmām kārtām līdz pat Šim brīdim bērni nebija apjēguši, cik viņa ir milzīga. «Nemaz pēc cilvēka,» nodomāja Digorijs, lūkodamies dīvainajā būtnē. Iespējams, ka viņš nekļūdījās, jo runā, ka Cārnas karaliskajā dzimtā ritējušas milžu asinis. Tomēr karalienes lielais augums nebija nekas salīdzinājumā ar viņas neganto, mežonīgo skaistumu. Viņa izskatījās daudz spriganāka, dzīvāka nekā jebkurš londonietis. Tēvocis Endrjū berzēja rokas, klanījās un, atklāti sakot, izskatījās varen pārbijies. Blakus Raganai viņš izskatījās pēc knēveļa. Un tomēr, kā Pollija vēlāk uzsvēra, abu sejās, to izteiksmē bija diezgan liela līdzība. Un tieši šī izteiksme, šī «burvju pazīme» bija tas, ko Džeidisa nebija varējusi saskatīt Digorija sejā. Taču viens labums gan bija, redzot abus tā kopā: tēvocis Endrjū nekad vairs nespētu iedvest bailes — gluži tāpat kā tārps, ja esi redzējis klaburčūsku, vai govs, ja esi ticies ar satrakotu vērsi.

«Pē!» Digorijs nodomāja. «Viņš esot mags! Gandrīz vai jāsmejas! Toties viņa gan ir visīstākā burve!»

Tēvocis vēl aizvien berzēja rokas un klanījās. Viņš centās pateikt kaut ko ļoti patīkamu, taču mute no bailēm biia tik izkaltusi, ka viņš nevarēja parunāt. «Eksperiments ar gredzeniem», kā tēvocis to dēvēja, bija izrādījies veiksmīgāks, nekā viņam patiktos. Visu mūžu viņš bija noņēmies ar burvestībām, taču visas briesmas un nepa­tikšanas, kas ar tām saistītas, tēvocis pēc iespējas bija at vēlējis citiem cilvēkiem. Kaut kas tāds kā pašreiz ar viņu nekad nebija atgadījies.

—    Kur ir tas Burvis, kas atsauca mani šurp uz šo pasauli? — Džeidisa ierunājās — ne visai skaļi, taču kaut kas viņas balsī lika nodrebēt visai istabai.

Ak… ak, kundze, — tēvocis dvesa, — man ir tas gods… jūtos bezgala iepriecināts… patiesi, tāda negaidīta laime… ja tikai man būtu bijis iespējams pienācīgi sa­gatavoties… es… es…

—   Stulbeni, kur ir tas Burvis? — Džeidisa uzsauca.

—     Es… es tas esmu, augstā kundze. Ceru, ka jūs piedosit, ja… hm!… šie palaidnīgie bērni ir kaut ko par daudz atļāvušies. Ticiet, man nebija nekādu ļaunu nolūku…

—Tev?! — karaliene teica vēl šausmīgākā balsī. Tad, ar vienu soli šķērsojusi istabu, viņa ar roku sagrāba krietnu kušķi tēvoča Endrjū iesirmo matu un atgāza viņa galvu atpakaļ tā, lai tēvoča seja atrastos tieši viņai pretī. Tad Džeidisa to krietni nopētīja, gluži tāpat kā Digorija seju Cārnas pilī. Tēvocis nervozi blisināja acis un laizīja lūpas. Beidzot milzene palaida viņu vaļā tik pēkšņi, ka tēvocis pastreipuļoja atpakaļ un atgāzās pret sienu.

—  Redzu, — viņa nicīgi novilka, — kaut kāds burvelis jau tu esi. Piecelies, suns, un nebalsties pret sienu, it kā tu runātu ar sev līdzīgiem. Kā tu iepazini maģiju? Varu apzvērēt, ka tevī nav ne pilītes karalisku asinu!

—   Nu… hm… Varbūt tiešā nozīmē ne, — tēvocis Endrjū stostījās, — varbūt ne gluži karaliskas, augstā kundze, taču Keterliji ir ļoti sena dzimta… sena Dorsetšīras dzimta, kundze.

—  Klusē! — uzkliedza karaliene. — Es pati redzu, kas tu esi: mazs, nenozīmīgs burvelis, kas strādā pēc grāmatu norādījumiem. Tevī nav ne smakas no īsta burvja. Manā

pasaulē tādus kā tevi iznīdēja jau pirms tūkstoš gadiem. Bet šeit es tev atļaušu būt man par kalpu.

—  Būšu dziļi aplaimots… glaimots jums pakalpot… ar lielāko prieku, ticiet man.

—Klusē! Tu pārāk daudz pļāpā! Tagad klausies, kas tev tūlīt jāizdara. Cik saprotu, mēs esam lielā pilsētā. Dabū man faetonu vai lidojošo paklāju, vai apmācītu pūķi, vai vienalga ko, ar ko dižciltīgiem radījumiem pie jums pieņemts pārvietoties. Tad aizved mani tur, kur es varētu dabūt savam augstajam stāvoklim piemērotu apģērbu, rotas un verdzenes. Rīt es sākšu šīs pasaules iekarošanu.

—    Es… es… iešu un tūlīt pat pasaukšu važoni, — izdvesa tēvocis Endrjū.

—  Pagaidi! — karaliene uzsauca, kad tēvocis jau bija pie durvīm. — Par nodevību pat nesapņo. Mana acs spēj redzēt cauri sienām un iespiesties cilvēku smadzenēs. Tā tev sekos, kur vien tu būsi. Tiklīdz tev ienāks prātā neklausīt, es tevi tā noburšu, ka viss, uz kā tu apsēdīsies, tev šķitīs līdzīgs sakaitētai dzelzij, un, kad tu apgulsies gultā, tev pie kājām būs neredzami ledus blāķi. Tagad ej!

Vecais vīrs izgāja gluži kā suns, asti iemiedzis kājstarpē.