Burvja māsasdēls

Jau krietni agrāk savas mājas bēniņu pieliekamajā Pollija bija uzgājusi mazas durtiņas, aiz kurām atradās cisterna un kāds tumšs nostūris, kurā varēja iekļūt tikai rāpus. Tas atgādināja tuneli, kam vienu sānu veidoja ķieģeļu siena, bet otru — slīpais jumts. Starpās vīdēja gaismas strēles. Grīdas tunelim nebija, un uz priekšu virzīties varēja tikai no sijas uz siju, tām pa vidu bija tikai ģipša klājuma kārtiņa. Uz tās uzkāpjot, noteikti izveltos cauri griestiem un iekristu kādā apakšstāva istabā. Nelielo, tumšo tuneļa daļu tieši aizcisternas Pollija izmantoja par kontrabandistu alu. No kastēm, salauztiem virtuves krēslu sēdekļiem un tamlīdzīgām lietām viņa bija noklājusi starp sijām kaut ko līdzīgu grīdai. Šeit

viņa glabāja lādīti ar dažādiem dārgumiem, stāstu, ko pati rakstīja, un parasti arī dažus ābolus. Alas vientulībā viņa šad tad izdzēra pa portera malkam, jo tukšās pudeles telpai piešķīra ticamāku kontrabandistu saieta vietas izskatu.

Digorijam ala patika gluži labi (savu stāstu Pollija gan zēnam nerādīja), taču viņu vairāk interesēja izlūkošana.

—   Paklau, — viņš teica, — cik tālu tas tunelis stiepjas? Vai tas beidzas, kur beidzas tava māja?

—  Nē, sienas uz jumtu neiziet, — atbildēja Pollija. — Tunelis turpinās, tikai es nezinu, cik tālu.

—   Tad jau mēs varētu iziet cauri visām mājām, kas ir šajā rindā.

—   Patiešām, — teica Pollija. — Paklau!

—   Kas ir?

—  Mēs taču varētu iekļūt iekšā arī citās mājās.

—  Lai mūs noķertu kā pēdējos zagļus? Nu nē, paldies!

—  Neesi tik pārgudrs. Es jau tikai domāju par to māju, kas ir aiz tavējās.

—   Kāpēc taisni to?

—  Tu nezini? Tā taču ir neapdzīvota. Tētis teica, ka tā esot stāvējusi tukša, kopš mēs šeit apmetāmies uz dzīvi.

—   Tad nu gan derētu to papētīt, — Digorijs noteica. Zēns bija krietni satrauktāks, nekā varēja likties no viņa runas, jo viņam, tāpat kā droši vien ari tev, prātā iešāvās visādi iemesli, kālab māja, iespējams, tik ilgi palikusi ne­apdzīvota. Arī Pollija jutās satraukta. Abi gan skaļi neizteica vārdus «apsēstā māja», un tomēr gan viens, gan otrs juta — ja jau reiz runas sākušās, būtu pēdējā gļēvulība to neizpētīt.

Vai iesim tūlīt? —jautāja Digorijs.

—   Labi, — atteica Pollija.

—  Ja nevēlies, nenāc, — sacīja Digorijs.

—Ja tu esi gatavs, tad es arī, — Pollija attrauca.

—  Bet kā mēs zināsim, ka esam nokļuvuši pie nākamās mājas aiz manējās?

Bērni nolēma atgriezties bēniņu telpā un nosoļot no viena gala līdz otram, sperot tik lielus soļus kā no sijas līdz sijai. Tā viņi uzzinās, cik soļu vajadzīgs, lai noietu vienas istabas garumu. Tad viņi pieliks vēl četrus soļus, kas atbilstu gaitenītim, kurš savieno divas bēniņu telpas Pollijas mājā, un vēl tikpat lielu gabalu kā bēniņu pieliekamo piemērīs klāt kalpones istabas garumam. Tas viss kopā būs mājas garums. Nogājuši šādu attālumu divas reizes, viņi būs sasnieguši Digorija mājas galu un pēc tam pa jebkurām durvīm varēs iekļūt neapdzīvotās mājas bēniņos.

—  Es gan nedomāju, ka tā patiešām ir tukša,—Digorijs noteica.

—   Ko tad tu domā?

—   Droši vien tur kāds slēpjas un staigā tikai pa naktīm ar aptumšotu kabatas lukturīti. Iespējams, mēs pat atklāsim šausmīgu noziedznieku bandu un saņemsim atlīdzību. Ja jau tur nav nekāda noslēpuma, tad kāda velna pēc mājai visus šos gadus jāstāv tukšai?

—Tētis domā, ka tur ir slikta kanalizācija, — ieminējās Pollija.

—    Kā tad! Tie lielie aizvien izdomā kaut ko ļoti garlaicīgu, — norūca Digorijs.

Tagad, kad viņi sarunājās bēniņos dienā un nevis pie sveces kontrabandistu alā, tukšā māja nemaz nešķita ļaunu ļaužu vai spoku apsēsta.

Kad bēniņi bija izmērīti, viņi sadabūja zīmuļus un sāka rēķināt. Sākumā iznākumi nesakrita, un neesmu pārlie­cināts, vai bērni beidzot atrada pareizo skaitli — tikļoti abi steidzās uzsākt ceļojumu.

—Mums jābūt klusiem kā pelītēm, — Pollija teica, kad viņi aizrāpās aiz cisternas. Tā kā pasākums bija nopietns, viņi katrs paņēma līdzi pa svecei. (Pollijai alā to bija krietns krājums.)

Tunelī bija ļoti tumšs un putekļains. Vilka caurvējš. Bērni virzījās no sijas uz siju klusēdami, tikai laiku pa laikam viens otram pačukstot: «Tagad mēs esam pretī taviem bēniņiem,» —vai arī: «Nu jau mēs droši vien esam mūsu mājai līdz pusei.» Ne viens, ne otrs nepakrita, nenodzisa arī sveces, un beidzot abi nokļuva pie mazām durtiņām mūra sienā pa labi. Saipusē nebija nedz roktura, nedz aizbīdņa, jo durvis bija domātas vēršanai no otras puses. Tās bija nostiprinātas ar bultiņu, kādas mēdz būt trauku skapjiem, taču bērni cerēja, ka varēs to pagriezt.

—  Vai pamēģināt? —jautāja Digorijs.

— Ja tu esi gatavs, es arī, — Pollija atbildēja gluži kā iepriekš.

Abi juta, ka stāvoklis kļūst nopietns, bet nevienam negribējās atkāpties. Ar grūtībām Digorijs pagrieza aiz­bīdni. Durvis atsprāga vaļā, un pēkšņajā dienas gaismā abi samirkšķināja acis un tad gluži satriekti atskārta, ka nokļuvuši nevis pamestos bēniņos, bet mēbelētā istabā.

Telpā,šķiet,nevienanebija.Valdījapilnīgs klusums pollija vairs nespēja apspiest ziņkāri. Viņa nopūta 'sveci un klusukā pelīte ieslīdēja svešajā istabā.