Читаем Cilvēks- Amfībija полностью

Cilvēks- Amfībija

— Ir laiks! — Olsens atgriezās un pamāja Gutiērei, lai tā paslēpjas aiz klintīm. Tad viņš piesita pie mucas un uzsauca: — Esam klāt! Kāp laukā!

Ihtiandra galva parādījās virs mucas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, ātri izkāpa no mucas un nolēca uz ceļa.

— Paldies, Olsen! — jauneklis sacīja, ar slapjo roku cieši saspiezdams milža plaukstu.

Ihtiandrs elpoja strauji kā aizdusas lēkmē.

— Ne par ko. Ardievu! Esi piesardzīgs. Nepeldi tuvu krastam. Bīsties no cilvēkiem, lai nekrīti otrreiz verdzībā.

Pat Olsens nezināja, kādus norādījumus Ihtiandrs saņēmis no Salvatora.

— Jā, jā, — Ihtiandrs aizelsdamies atbildēja. — Es peldēšu tālu tālu, uz klusām koraļļu salām, kur nepiestāj neviens kuģis. Paldies, Olsen! — Un jauneklis metās uz jūru.

Jau pie pašiem viļņiem viņš pēkšņi atskatījās un iesaucās:

— Olsen, Olsen! Ja kādreiz satiksiet Gutiēri, nododiet viņai manus sveicienus un pasakiet, ka vienmēr atcerēšos viņu!

Viņš ielēca jūrā un izsaucās:

— Ardievu, Gutiēre! — un iegrima viļņos.

— Ardievu, Ihtiandr! — Gutiēre, stāvēdama aiz klints, klusu atsaucās.

Vējš pieņēmās spēkā un gandrīz jau gāza cilvēkus no kājām. Jūra bangoja, smiltis švīkstēja, akmeņi granda.

Kāda roka saspieda Gutiēres pirkstus.

— Iesim, Gutiēre! — Olsens laipni pavēlēja.

Viņš izveda Gutiēri uz ceļa.

Viņa vēireiz atskatījās uz jūru un, atbalstīdamās uz Olsena rokas, devās uz pilsētas pusi.

Salvators izcieta sodu, atgriezās mājās un ķērās atkal pie zinātniskā darba. Viņš gatavojas doties kādā tālā ceļojumā.

Kristo joprojām kalpo pie viņa.

Zurita iegādājies jaunu šoneri un zvejo pērles Kalifornijas līcī. Kaut viņš nav bagātākais cilvēks Amerikā, tomēr par savu likteni nevar sūdzēties. Viņa ūsu gali kā barometra bultas rada augstu spiedienu.

Gutiēre šķīrusies no vīra un apprecējusi Olsenu. Viņi pārcēlušies uz Ņujorku un strādā konservu fabrikā. Laplatas līča piekrastē neviens vairs nepiemin «jūras velnu». Tikai dažkārt tveicīgās naktīs vecie zvejnieki, izdzirdējuši nakts klusumā nezināmu skaņu, stāsta jaunajiem:

— Tā kādreiz pūta gliemežragā «jūras velns», — un sāk stāstīt par viņu leģendas.

Tikai viens cilvēks Buenosairesā nespēj aizmirst Ihtiandru.

Visi pilsētas puikas pazīst veco, pa pusei jukušo ubagu indiāni.

— Re, kur iet «jūras velna» tēvs!

Bet indiānis neliekas dzirdam puiku klaigas. Satiekot kādu spānieti, vecais katrreiz atgriežas, nospļaujas un norūc kādu lāstu.

Policija neaiztiek veco Baltazaru. Viņa ārprāts ir rāms, viņš nevienam nav kaitīgs. Tikai, kad jūrā saceļas

vētra, vecais indiānis top neparasti nemierīgs. Viņš steidzas uz pludmali un, riskēdams, ka ūdens viņu ieskalos jūrā, nostājas uz piekrastes akmeņiem un sauc, sauc dienu un nakti, kamēr vētra nenorimst: — Ihtiandr! Ihtiandr! Mans dēls! Bet jūra prot glabāt savu noslēpumu.

<p>SATURS</p>

Ievads. Aleksandrs Beļajevs . CILVĒKS-AMFĪBIJA (romāns)

PIRMĀ DAĻA

«Jūras velns»……………………………

Jāšus uz delfīna…………………………

Zuritas neveiksme………………………

Doktors Salvators ……………………..

Slimā mazmeita………………………..

Brīnumainais dārzs …….

Trešais mūris……………………………

Uzbrukums ……………………………..

Cilvēks-amfībija ……………………….