Cilvēks- Amfībija

Tāpēc es tev ieteicu labāk pagarināt ceļu un apiet Horna ragu nekā peldēt caur Magelāna līci. Okeāna ūdens kļūst vēsāks pamazām, un es ceru, ka tu pakāpeniski pieradīsi un paliksi vesels. Par uzturu tev nav ko bēdāt — tas vienmēr būs pa rokai tāpat kā ūdens. Tu kopš bērnības esi pieradis dzert jūras ūdeni bez kaitīgām sekām veselībai.

Atrast ceļu no Horna raga uz Tuamotu salām tev būs mazliet grūtāk nekā no Panamas kanāla. No Horna raga uz ziemeļiem nav platu okeāna ceļu ar lielu tvaikoņu kustību. Es tev norādīšu precīzi garumu un platumu; tu tos noteiksi ar speciālu instrumentu, ko esmu licis tev pagatavot. Taču šie instrumenti mazliet apgrūtinās tevi un saistīs kustības brīvību . ..

—   Es paņemšu līdzi Līdingu. Viņš nesīs kravu. Vai tad es varu šķirties no Līdinga? Viņš jau tā droši vien noilgojies pēc manis.

—   Nezinu gan, kurš pēc kura vairāk, — Salvators pasmaidīja. — Tātad Līdings. Labi. Līdz Tuamotu salām tu notiksi. Tev vajadzēs uzmeklēt vientuļu koraļļu salu. Pazīme tāda: uz salas masts, bet mastā kā vēja rādītājs — liela zivs. Nav grūti iegaumēt. Varbūt tu izšķiedīsi mēnesi, divus vai trīs, meklēdams šo salu, — nav nekāda nelaime: ūdens tur silts, austeru daudz.

Salvators bija pieradinājis Ihtiandru pacietīgi klausīties, nepārtraucot stāstītāju, bet, kad Salvators nonāca šai sava stāsta vietā, Ihtiandrs nenocietās:

—   Un ko es atradīšu salā ar vēja rādītāju — zivi?

—   Draugus. Uzticamus draugus, gādību un mīlestību, — Salvators atbildēja. — Tur dzīvo mans vecs draugs — zinātnieks Armans Vilbuā, francūzis, slavens okeanogrāfs. Es iepazinos un iedraudzējos ar viņu, kad pirms daudziem gadiem biju Eiropā. Armans Vilbuā ir ļoti interesants cilvēks, bet tagad man nav laika tev pastāstīt par viņu. Ceru, ka tu pats iepazīsies ar viņu un to notikumu, kas novedis viņu uz vientuļās koraļļu salas Klusajā okeānā. Pats viņš nav vientulis. Tur dzīvo viņa sieva, jauka, krietna sieviete, dēls un meita — pēdējā dzimusi uz salas, viņai būs gadi septiņpadsmit, dēlam ir divdesmit pieci.

Viņi zina par tevi no manām vēstulēm, un esmu pārliecināts, uzņems ģimenē kā savējo… — Salvators sastostījās. — Zināms, tagad tev vajadzēs lielāko daļu laika pavadīt zem ūdens. Taču draudzīgām sarunām tu varēsi uz dažām stundām dienā iznākt krastā. Iespējams, ka tava veselība uzlabosies un tu varēsi, tāpat kā agrāk, uzturēties gaisā tikpat ilgi kā ūdenī.

Armana Vilbuā personā tu atradīsi otro tēvu. Tu savukārt būsi viņam neatsverams palīgs viņa zinātniskajos darbos okeanogrāfijā. Jau no tā vien, ko tu zini par okeānu un tā iemītniekiem, pietiktu kādam desmitam profesoru, — Salvators pasmīnēja. — Jokupēteri eksperti tincināja tevi pēc šablona, kāda šodien diena, kāds datums, un tu nevarēji atbildēt tikai tāpēc, ka tas viss tavās acīs bija bez nozīmes. Ja viņi būtu pajautājuši tev par zemūdens straumēm, ūdens temperatūru, sāls saturu Laplatas līcī un tā apkārtnē — no tavām atbildēm varētu sastādīt veselu zinātnisku rakstu sējumu. Cik daudz vairāk tu varēsi uzzināt un vēlāk darit zināmas savas atziņas cilvēkiem, ja tavas apakšūdens ekskursijas vadīs tāds pieredzējis un teicams zinātnieks kā Armans Vilbuā! Es esmu pārliecināts, ka jūs abi radīsiet tādu darbu okeanogrāfijā, kurš iezīmēs veselu laikmetu šās zinātnes attīstībā, pārskanēs visu pasauli. Un tavs vārds stāvēs blakus Armana Vilbuā vārdam, — es viņu pazīstu, viņš pats to pieprasīs. Tu kalposi zinātnei un reizē ar to visai cilvēcei.

Bet, ja tu paliksi šeit, tevi piespiedīs kalpot tumsonīgu, savtīgu cilvēku zemiskajām interesēm. Esmu pārliecināts, ka atola tīrajos, dzidrajos ūdeņos un Armana Vilbuā ģimenē tu atradīsi klusu ostu un būsi laimīgs.

Vēl viens padoms. Līdzko tu atradīsies okeānā — un tas var notikt šo pašu nakti, — nekavējoties peldi uz mājām caur zemūdens tuneli (mājās pašreiz ir tikai uzticamais Džims), paņem navigācijas instrumentus, nazi un pārējo, uzmeklē Līdingu un dodies ceļā, iekams vēl saule nav pacēlusies pār okeānu.

Ardievu, Ihtiandr! Nē, uz redzēšanos!

Salvators pirmo reizi mūžā apskāva un cieši noskūpstīja Ihtiandru. Tad viņš pasmaidīja, uzsita jauneklim uz pleca un sacīja:

— Tāds brašs zēns nekur nepazudīs! — un ātri izgāja no istabas.

BĒGŠANA

Olsens tikko bija pārnācis no fabrikas un dzīrās ēst pusdienas, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

—   Kas tur ir? — Olsens uzsauca, neapmierināts, ka viņu traucē.

Durvis atvērās, un istabā ienāca Gutiēre.

—   Gutiēre?! Tu? No kurienes? — izsaucās pārsteigtais un iepriecinātais Olsens pieceldamies.

—   Labdien, Olsen, — Gutiēre sacīja. — Ēd vien mierīgi pusdienas. — Un, atbalstījusies pie stenderes, turpināja: — Es nevaru dzīvot kopā ar vīru un viņa māti. Zurita… viņš iedrošinājās iesist man. Un es pametu viņu. Aizgāju pavisam, Olsen.

Sī jaunā ziņa piespieda Olsenu pārtraukt pusdienas.

—   Tas nu gan ir kas negaidīts! — viņš izsaucās. — Sēdies! Tu jau lāgā neturies kājās. Bet kā tad tā? Tu taču sacīji: «Ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.» Atlikt šo tematu? Vēl jo labāk. Priecājos, Vai tu atgriezies pie tēva?