Cilvēks- Amfībija

Salvators izklauvēja Ihtiandra krūtis un klausījās jaunekļa saraustītajā elpā.

—   Trūkst gaisa?

—   Jā, tēv.

—   Pats esi vainīgs. Tu nedrīkstēji tik iigi uztureties uz sauszemes.

Ihtiandrs nokāra galvu un iegrima domās. Tad pēkšņi pacēla galvu, ieskatījās Salvatoram taisni acīs un jautāja:

—   Tēv, bet kāpēc nevar? Kāpēc visiem brīv, bet man ne?

Izturēt šo skatienu, kas saturēja slēptu pārmetumu, Salvatoram bija daudz grūtāk nekā atbildēt tiesā. Bet Salvators izturēja.

—   Tāpēc, ka tev ir tas, kas nav nevienam cilvēkam: spēja dzīvot zem ūdens… Ja tev liktu izvēlēties, Ihtiandr, vai nu but tādam kā visi un dzīvot uz sauszemes, vai dzīvot tikai zem ūdens, ko tad tu izvēlētos?

—   Nezinu, — jauneklis atbildēja, brītiņu padomājis.

Viņam bija vienādi dārga ir zemūdens pasaule, ir zeme, Gutiēre. Bet Gutiēre viņam tagad ir zudusi…

—   Tagad es dotu priekšroku okeānam, — viņš beidzot sacīja.

—   Tu jau agrāk esi izvēlējies, Ihtiandr, jo ar savu nepaklausību esi pārkāpis organisma līdzsvara noteikumus. Nu tu varēsi dzīvot tikai ūdenī.

—   Bet ne šinī briesmīgajā, netīrajā ūdenī, tēv! Es te nomiršu. Es gribu okeāna plašumā!

Salvators apspieda nopūtu.

—   Es darīšu visu, lai jo drīzāk atbrīvotu tevi no cietuma, Ihtiandr. Esi vīrišķīgs! — Un, uzmundrinoši uzsitis jauneklim uz pleca, Salvators pameta Ihtiandru un atgriezās savā kamerā.

Nosēdies uz taburetes pie šaurā galda, Salvators iegrima pārdomās.

Kā ikviens hirurgs, viņš pazina arī neveiksmes. Ne mazums cilvēku dzīvību bija gājušas bojā no viņa naža, iekams viņš bija sasniedzis pilnību. Tomēr viņš nekad nebija daudz domājis par šiem upuriem. Gāja bojā desmiti, toties izglābti tūkstoši. Sī aritmētika viņu pilnīgi apmierināja.

Taču par Ihtiandra likteni viņš jutās atbildīgs. Ihtiandrs bija viņa lepnums. Viņš mīlēja jaunekli kā savu

labāko darbu. Bez tam viņš bija pieķēries Ihtiandram un iemīlējis viņu kā savu dēlu. Un tāpēc tagad Ihtiandra slimiba un turpmākais liktenis modināja Salvatorā raizes un bažas.

Pie kameras durvīm pieklauvēja.

—   Iekšā! — Salvators uzsauca.

—   Vai es jūs netraucēju, profesora kungs? — cietuma uzraugs klusu apvaicājās.

—   Nebūt ne, — Salvators atbildēja pieceldamies. — Kā jūtas jūsu sieva un bērns?

—   Pateicos, ļoti labi. Es viņus nupat aizsūtīju tālu no šejienes, uz Andiem…

—   Jā, kalnu klimats viņiem noderēs, — Salvators piekrita.

Uzraugs^negāja projām. Mezdams skatienus uz durvīm, viņš tuvojās Salvatoram un klusu čukstēja:

—   Profesor! Esmu gatavs savu dzīvību atdot jums par to, ka izglābāt manu sievu. Es viņu mīlu kā…

—   Nav ko pateikties, tas ir mans pienākums.

—   Es negribu palikt jūsu parādnieks, — uzraugs turpināja. — Un ir arī vēl kas cits. Esmu neizglītots cilvēks, bet es lasu avīzes un zinu, ko nozīmē profesors Salvators. Nevar pieļaut, ka tādu cilvēku tur cietumā kopā ar klaidoņiem un laupītājiem.

—   Mani mācītie draugi, — Salvators smaidīdams piezīmēja, — liekas, panāks, lai mani ievieto sanatorijā kā vājprātīgu.

—   Cietuma sanatorija nav labāka par cietumu, — uzraugs attrauca, — pat sliktāka: laupītāju vietā ap jums būs vājprātīgie. Salvators starp trakiem! Nē, nē, tas nedrīkst notikt!

Pazeminājis balsi līdz čukstam, uzraugs turpināja:

—   Esmu visu apdomājis. Es ar nolūku aizsūtīju ģimeni kalnos. Tagad nokārtošu jums bēgšanu un tad nozudīšu pats. Trūkums iedzina mani šeit, bet es neciešu šo darbu. Mani neatradīs, un jūs … jūs aizbrauksiet no šīs nolādētās zemes, kur viss atrodas garīdznieku un tirgoņu rokās. Un vēl ko es jums gribēju pateikt, — viņš piebilda vilcinādamies. — Es nododu dienesta noslēpumu, valsts noslēpumu …

—   Varat to nedarīt, — Salvators pārtrauca.

—   Jā, bet… es pats nevaru… vispirms — es nevaru izpildīt briesmīgo pavēli, ko esmu saņēmis. Sirdsapziņa mocītu mani visu mūžu, bet, ja es atklāšu šo noslēpumu, sirdsapziņa man nepārmetīs. Jūs tik daudz esat darījis manā labā, kamēr viņi… Es neesmu pateicību paradā priekšniecībai, kura turklāt spiež mani uz noziegumu.

—   Pat uz noziegumu?

—   Jā, es uzzināju, ka Ihtiandru neatdos ne Baltazaram, ne aizbildnim Zuritam, kaut gan Zuritam jau izsniegti papīri. Taču arī Zurita, par spīti bagātīgajiem kukuļiem, nedabūs neko, jo… Ihtiandru nolēmuši nonāvēt.

Salvators viegli sakustējās.

—   Tā? Turpiniet!