Cilvēks- Amfībija

Larra nezināja, ka šai lietā iejaukušies prokurors ar bīskapu. Baltazars ka cietušais, kā tēvs, kam nolaupījuši un izkropļojuši deiu, tiesai bija vajadzīgs procesa laikā. Taču atzīt Baltazaru par tēvu, atdot viņam Ihtiandru — tas neietilpa tiesas un baznīcas apsvērumos: bija nepieciešams pilnīgi atbrīvoties no Ihtiandra.

Kristo, kas bija pārcēlies uz dzīvi pie brāļa, sāka bažīties par viņu. Baltazars sēdēja dziļās domās stundām ilgi, aizmirsis par ēdienu un dzērienu, bet tad uzreiz viņam uznāca ārkārtīgi stiprs uzbudinājums, viņš sāka mētāties pa veikalu un saukt: — Mans dēls, mans dēls! — Tādos mirkļos viņš mēdza lamāt spāniešus visos lamu vārdos, kādus vien atrada viņam zināmajās valodās.

Reiz pēc tādas lēkmes Baltazars negaidot paziņoja Kristo:

— Zini ko, brāl, es iešu uz cietumu. Es atdošu savas labākās pērles sargiem, lai viņi atļauj man satikties ar Ihtiandru. Es parunāšu ar viņu. Viņš pats atzīs mani par savu tēvu. Dēls nevar neatzīt tēvu. Viņā jāsāk runāt manam asinīm.

Lai kā Kristo pūlējās atrunāt brāli, nekas nepalīdzēja. Baltazars bija nelokāms.

Baltazars devās uz cietumu. Lūgdamies sargus, viņš raudāja, vārtījās viņiem pie kājām, diedelēja un, nokaisīdams ar pērlēm ceļu no vārtiem līdz cietuma iekšējām telpām, beidzot nokļuva Ihtiandra kamerā.

Sai nelielajā kamerā, ko trūcīgi apgaismoja šaurs, restots logs, bija smacīgs gaiss, slikti oda; cietuma sargi reti mainīja ūdeni tvertnē un nevīžoja novākt uz grīdas pūstošās zivis, ar kurām baroja neparasto ieslodzīto.

Pie sienas iepretim logam stāvēja dzelzs tvertne.

Baltazars piegāja pie tvertnes un paskatījas uz tumšo ūdens līmeni, kurā slēpās Ihtiandrs.

—   Ihtiandr! — Baltazars klusu pasauca. — Ihtiandr …

Ūdens virsma virmoja, bet jauneklis neparādījās.

Pagaidījis vēl mirkli, Baltazars pastiepa trīcošo roku un iegremdēja to siltajā ūdenī. Roka pieskārās pie pleca.

No tvertnes pacēlās Ihtiandra slapjā galva. Viņš izslējās līdz pleciem un jautāja:

—   Kas jūs esat? Ko jums vajag?

Baltazars nometās ceļos un izstiepa rokas. Vārdi ātri plūda pār viņa lūpām:

—   Ihtiandr! Pie tevis atnācis tavs tēvs. Tavs īstais tēvs. Salvators nav tev tēvs. Salvators ir ļauns cilvēks. Viņš tevi sakropļojis… Ihtiandr! Ihtiandr! Nu, paskaties taču manī uzmanīgi. Vai tu patiešām nepazīsti savu tēvu?

Ūdens lēni ritēja no jaunekļa biezajiem matiem uz bālajiem vaigiem un pilēja nost no zoda. Skumjš un mazliet izbrīnījies viņš lūkojās vecajā indiānī.

—   Es jūs nepazīstu, — viņš beidzot sacīja.

—   Ihtiandr! — Baltazars iesaucās. — Apskati mani labi pamatīgi! — Un vecais indiānis pēkšņi satvēra jaunekļa galvu, piespieda sev klāt un sāka skūpstīt, liedams karstas asaras.

Ihtiandrs, atvairīdams šos negaidītos glāstus, sakustināja ūdeni tvertnē, un tas sāka līt pāri malām uz akmens klona.

Te kāda roka sagrāba Baltazaru aiz apkakles, pacēla gaisā un iesvieda kaktā. Baltazars novēlās uz grīdas, sāpīgi nodauzīdams galvu pret mūri.

Atvēris acis, Baltazars ieraudzīja sev blakus Zuritu. Cieši savilcis labo roku dūrē, Zurita kreisajā turēja kādu papīru un uzvaroši vēcināja to.

—   Redzi? Pavēle, kas mani ieceļ par Ihtiandra aizbildni. Tev nāksies pameklēt bagatu dēliņu citā vietā. So jaunekli es rīt aizvedīšu sev līdzi. Saprati?

Baltazars, gulēdams uz grīdas, dobji un draudoši ierūcās.

Nākošajā mirklī viņš uzlēca kājās un ar mežonīgu brēcienu metās virsū ienaidniekam, notriekdams to gar zemi. Indiānis izrāva Zuritam no rokas papīru, iebāza mutē un joprojām zvēla spānietim ar dūrēm. Sākās nežēlīga cīņa.

Cietuma sargs, kas stāvēja pie durvīm ar atslēgam rokā, turēja par savu pienākumu ievērot stingru neitralitāti, jo bija saņēmis kārtīgus kukuļus no abām pusēm un negribēja iejaukties kautiņā. Tikai, kad Zurita sāka žņaugt veco, sargs kļuva nemierīgs:

—   Nenožņaudziet viņu!

Tomēr niknuma pārņemtais Zurita nepievērsa uzmanības sarga brīdinājumam, un Baltazaram būtu slikti klājies, ja kamerā nebūtu parādījusies jauna persona.

—   Lieliski! Aizbildņa kungs vingrinās savu aizbildņa tiesību realizēšanā! — atskanēja Salvatora balss. — Ko jūs blisināt acis? Vai zināt savus pienākumus? — viņš uzsauca sargam tādā tonī, it kā būtu pats cietuma priekšnieks.

Salvatora uzsauciens palīdzēja. Sargs metās izšķirt kaušļus.

Troksni padzirdējuši, atskrēja vēl citi sargi, un drīz vien Zuritu un Baltazaru atvilka katru uz savu pusi.

Zurita varēja uzskatīt sevi par uzvarētāju šai cīņā, taču uzvarētais Salvators tomēr bija stiprāks par saviem sāncenšiem. Pat šeit, šai kamerā, būdams arestants, Salvators joprojām valdīja par notikumiem un cilvēkiem.

—   Izvediet kaušļus no kameras! — Salvators pavēlēja sargiem. — Man jāpaliek vienatnē ar Ihtiandru.

Un sargi paklausīja. Par spīti protestiem un lamām, Zuritu un Baltazaru izveda ārā. Kameras durvis aizcirtās.

Kad gaitenī attālinoties apklusa balsis, Salvators pienāca pie baseina un sacīja Ihtiandram, kurš palūkojās ārā no ūdens:

—   Piecelies, Ihtiandr. Iznāc kameras vidū, es t<vī izmeklēšu.

Jauneklis paklausīja.

—   Tā, — Salvators turpināja, — tuvāk gaismai. Elpo. Dziļāk. Vēl. Aizturi elpu. Tā …