Cilvēks- Amfībija

Mēs veicam zem ūdens šādus tādus darbus: ierīkojam tiltus un dambjus, izceļam nogrimušus kuģus — un tas ir viss. Taču arī to mēs darām ar lielām pūlēm, ar lielu risku, dažreiz pat ar cilvēku upuriem. Nelaimīgais sauszemes cilvēks, kurš jau otrā minūtē zem ūdens iet bojā! Kādi tur var būt darbi?

Būtu pavisam citādi, ja cilvēks varētu dzīvot un strādāt zem ūdens bez ūdenslīdēja tērpa, bez skābekļa aparātiem.

Cik daudz dārgumu viņš atklātu! Piemēram, Ihtiandrs. Viņš man stāstīja … Bet es baidos iekārdināt cilvēku alkatības dēmonu. Ihtiandrs nesa man no okeāna dzīlēm retu metālu un rūdu paraugus. O, neuztraucieties, viņš atnesa man tikai pavisam mazus paraugus, bet okeānā to slāņi var būt milzīgi.

Un nogrimušās vērtības?

Atcerieties kaut vai okeāna tvaikoni «Luzitānija». 1916. gada pavasarī vācieši to nogremdēja pie Īrijas krastiem. Neskaitot dārglietas, kas piederēja pusotram tūkstotim bojā gājušo pasažieru, uz «Luzitānijas» atradās simt piecdesmit miljonu dolāru zeltā un zelta stieņi piecdesmit miljonu dolāru vērtībā. (Zālē bija dzirdami pārsteiguma izsaucieni.) Bez tam uz «Luzitānijas» glabājās divas kārbas ar briljantiem, ko bija paredzēts vest uz Amsterdamu. Starp briljantiem bija viens no labākajiem — «Kalifs», daudzu miljonu vērts. Zināms, pat Ihtiandram līdzīgs cilvēks nevarētu nolaisties tādā dziļumā — tad vajadzētu radīt cilvēku (prokurora sašutuma pilnais izsauciens), kurš varētu izturēt augstu spiedienu, līdzīgi dziļūdens zivīm. Tomēr es arī šeit neredzu neko absolūti neiespējamu, tikai viss nav izdarams uzreiz.

—   Jūs laikam piedēvējat sev visuvarenā dieva īpašības, — prokurors piezīmēja. Salvators nepievērsa šai piezīmei uzmanības un turpināja:

—   Ja cilvēks varētu dzīvot ūdenī, tad okeāna apgūšana, tā dziļumu apgūšana ietu uz priekšu milzu soļiem. Jūra vairs nebūtu mums draudīga stihija, kas prasa cilvēku upurus. Jums nevajadzētu vairs apraudāt slīkoņus.

Visi zālē klātesošie likās jau skatām cilvēces iekaroto zemūdens pasauli. Kādas izredzes solīja okeāna uzveikšana! Pat priekšsēdētājs nespēja novaldīties un iejautājās:

—   Kāpēc tad jūs nepublicējāt savu mēģinājumu rezultātus?

—   Es nesteidzos nokļūt uz apsūdzēto sola, — Salvators smaidot atbildēja. — Turklāt vēl es baidījos, ka mans izgudrojums mūsu sabiedriskās iekārtas apstākļos var atnest vairāk ļaunuma nekā labuma. Jau tā ap Ihtiandru sākās cīņa. Kas mani apsūdzēja aiz atriebības? Šis pats Zurita, kas bija man nolaupījis Ihtiandru. Bet iespējams, ka Zuritam Ihtiandru būtu atņēmuši ģenerāļi un admirāļi, lai piespiestu cilvēku-amfībiju gremdēt kara kuģus. Nē, es nevarēju Ihtiandru un «ihtiandrus» padarīt par kopīpašumu tādā valstī, kur cīņa un alkatība pārvērš viscildenākos atklājumus par ļaunumu, palielinot cilvēces ciešanu kopsummu. Es domāju par …

Salvators aprāvās un, krasi pārmainījis toni, turpināja:

— Par to labāk nerunāsim. Citādi mani uzskatīs par vājprātīgu, — un Salvators ar smaidu pavērās ekspertā. — Nē, es atsakos no goda būt par bezprāti, kaut arī ģeniālu. Es neesmu bezprātis vai maniaks. Vai tad es neesmu realizējis to, ko gribēju? Jūs paši savām acīm redzējāt visus manus darbus. Ja jūs atrodat manu rīcību par noziedzīgu, sodiet mani ar visu likuma bardzību. Žēlastības es nelūdzu.

CIETUMĀ

Eksperti, kas bija pārbaudījuši Ihtiandru, bija spiesti pievērst uzmanību ne vien jaunekļa fiziskajām īpašibām, bet arī viņa gara spējām.

—   Kāds inums tagad gads? Kāds mēnesis? Datums? Nedēļas diena? — viņi taujāja.

Bet Ihtiandrs nemainīgi atbildēja:

—   Nezinu.

Viņam grūti nācās atbildēt uz pašiem parastākajiem jautājumiem. Taču par nenormālu nosaukt viņu arī nevarēja. Viņš daudz ko nezināja aiz savas eksistences un audzināšanas īpatnējiem apstākļiem. Viņš bija līdzīgs lielam bērnam. Un eksperti nāca pie slēdziena: «Ihtiandrs nav rīcības spējīgs.» Tas atbrīvoja Ihtiandru no atbildības tiesas priekšā. Tiesa izbeidza pret Ihtiandru vērsto apsūdzību un iecēla viņam aizbildni. Divi vīri izsacīja vēlēšanos būt par Ihtiandra aizbildņiem: Zurita un Baltazars.

Salvatoram bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka Zurita viņu apsūdzējis aiz atriebības. Taču Zurita ne tikai atriebās Salvatoram par to, ka bija pazaudējis Ihtiandru. Viņam bija arī cits mērķis: viņš gribēja atgūt Ihtiandru un tāpēc centās kļūt par jaunekļa aizbildni. Zurita netaupīja vairākus desmitus vērtīgu pērļu un bija uzpircis tiesas uri aizbildņu padomes locekļus. Tagad Zurita bija tuvu mērķim.

Baltazars, atsaukdamies uz savām tēva tiesībām, pieprasīja, lai aizbildņa tiesības piešķir viņam. Tomēr viņam neveicās. Par spīti visām Larras pūlēm, eksperti paziņoja, ka viņi nevarot tikai uz viena liecinieka Kristo liecības pamata konstatēt, ka Ihtiandrs un pirms divdesmit gadiem dzimušais Baltazara dēls esot viena un tā pāti persona. Turklāt Kristo vēl bija Baltazara brālis un tāpēc neiedvesa ekspertiem pilnīgu uzticību.