Cilvēks- Amfībija

—   Jā, nonāvēt Ihtiandru, — visvairāk par to uzstājas bīskaps, lai gan viņš, manuprāt, ne reizi neizsacīja vārdiņu «nonāvēt». Man iedeva indi, liekas, ciānkāliju. Šonakt man jāieber inde Ihtiandra tvertnes ūdenī. Cietuma ārsts ir uzpirkts. Viņš konstatēs, ka Ihtiandru pazudinājusi jūsu izdarītā operācija, kas pārvērta viņu amfībijā. Ja es neizpildīšu pavēli, ar mani rīkosies nežēlīgi. Bet man taču ir ģimene… Tad viņi nogalinās arī mani, un neviens neko neuzzinās. Es esmu pilnīgi viņu rokās. Man pagātnē ir noziegums… neliels… gandrīz vai nejaušs… Tik un tā es esmu nolēmis bēgt, un jau viss ir sagatavots, bet es nevaru un negribu nogalināt Ihtiandru. Izglābt abus — jūs un Ihtiandru — tik īsā laika sprīdī grūti, gandrīz neiespējami. Bet jūs vienu izglābt es varu. Esmu visu izdomājis. Man žēl Ihtiandra, taču jūsu dzīvība ir vērtīgāka. Jūs ar savu mākslu varēsiet radīt citu Ihtiandru, bet neviens pasaulē neradīs otru tādu Salvatoru.

Salvators piegāja pie uzrauga, spieda viņam roku un sacīja:

—   Es jums pateicos, bet nevaru pieņemt jūsu upuri. Jūs var noķert un tiesāt.

— Nekāda upura nav! Man viss izdomāts.

—   Pagaidiet. Es pats nevaru šo upuri pieņemt, bet, ja jus izglābsiet Ihtiandru, tad izdarīsiet man lielāku pakalpojumu, nekā izglābdams mani. Es esmu vesels, spēcīgs un visur atradīšu draugus, kas man palīdzēs izrauties brīvībā. Taču Ihtiandru nepieciešams atbrīvot tūliņ.

—   Es to izpildīšu kā jūsu pavēli, — uzraugs noteica.

Kad viņš izgāja, Salvators pasmaidīja un noteica:

—   Tā būs labāk. Lai strīdus ābols netiek nevienam.

Viņš pastaigāja pa istabu, klusu nočukstēja: — Nabaga zēns! — piegāja pie galda, kaut ko uzrakstīja, tad pieklauvēja pie durvīm.

—   Pasauciet pie manis cietuma uzraugu.

Kad uzraugs ieradās, Salvators uzrunāja viņu:

—   Vēl viens lūgums. Vai nevarat izgādāt man tikšanos ar Ihtiandru — pēdējo tikšanos!

—   Tas ir pavisam viegli. No priekšniecības neviena nav, viss cietums jūsu rīcībā.

—   Lieliski. Jā, vēl viens lūgums.

—   Esmu gatavs pakalpot.

—   Atbrīvodams Ihtiandru, jūs izdarīsiet manā labā ļoti daudz.

—   Bet jūs, profesor, esat izdarījis man tādu pakalpojumu . ..

—   Pieņemsim, ka esam norēķinājušies, — Salvators pārtrauca, — bet es varu un gribu palīdzēt jūsu ģimenei. Te ir zīmīte. Tanī ir tikai adrese un viens burts «S» — Salvators. Meklējiet pēc šīs adreses. Tas ir uzticams cilvēks. Ja jums vajadzēs uz laiku paslēpties vai vajadzēs naudas …

—   Bet …

—   Nekādus «bet». Vediet mani drīzāk pie Ihtiandra.

Ihtiandrs izbrīnījās, kad kamerā atkal parādījās Salvators. Ihtiandrs nekad nebija viņu redzējis tik skumju un maigu kā šoreiz.

—   Ihtiandr, mans dēls, — Salvators sacīja. — Mums jāšķiras ātrāk, nekā biju domājis, un varbūt uz ilgu laiku. Tavs liktenis darīja man raizes. Tevi ielenc tūkstošiem briesmu. Ja tu paliksi te, tu iesi bojā, labākā gadījumā paliksi par Zuritas vai viņam līdzīga plēsoņas gūstekni.

—   Bet tu, tēv?

—   Mani, protams, notiesās un iesedinas cietuma, kur man b.ūs jānosēž gadi divi vai pat vairāk. Kamēr es būšu cietumā, tev jāatrodas drošā vietā un iespējami tālāk no šejienes. Tāda vieta ir, bet tā ir ļoti tālu, otrpus Dienvidamerikas, uz rietumiem no tās, Lielajā okeānā, kādā no Tuamotu jeb Zemajām salām. Nokļūt līdz turienei nebūs viegli, taču visas ceļa briesmas nav salīdzināmas ar tām, kādām tu pakļausies te, mājās, Laplatas līcī. Vieglāk nokļūt turp un uzmeklēt šīs salas nekā izvairīties te no viltīgā ienaidnieka tikliem un lamatām.

Kādu ceļu tev norādīt? Tu vari doties turp uz rietumiem, apejot Dienvidameriku no ziemeļiem vai dienvidiem. Abiem ceļiem ir savas labās puses un savi trūkumi. Ziemeļu ceļš mazliet garāks. Bez tam, izraugoties šo ceļu, tev vajadzētu peldēt no Atlantijas uz Kluso okeānu cauri Panamas kanālam, un tas ir bīstami: tevi var notvert, it sevišķi slūžās; vai atkal pie mazākās neuzmanības tevi var saspiest kuģis. Kanāls nav pārāk plats un dziļš: vislielākais platums — deviņdesmit viens metrs, dziļums — divpadsmit ar pusi metra. Jaunākie, dziļi peldošie okeāna tvaikoņi var gandrīz skart dibenu ar ķīli.

Toties tu visu laiku būtu siltajos ūdeņos. Bez tam no Panamas kanāla iet uz rietumiem trīs lieli okeāna ceļi: divi uz Jaunzēlandi, trešais uz Fidži salām un vēl tālāk. Izraudzījies vidējo ceļu un sekodams tvaikoņiem un varbūt pat pieķerdamies zem tiem, tu gandrīz sasniegtu mērķi. Vismaz abi ceļi uz Jaunzēlandi aizķer Tuamotu arhipelaga joslu. Tev vajadzētu tikai mazliet novirzīties uz ziemeļiem.

Ceļš gar dienvidu krastu tuvāks, toties tur tev būs jāpeld aukstos ūdeņos, pie peldošā ledus robežas, it sevišķi, ja tu peldēsi gar Dienvidamerikas vistālāko punktu dienvidos — Horna ragu Ugunszernē. Magelāna līcis ir ārkārtīgi vētrains. Tev, protams, tas nav tik bīstams kā kuģiem un tvaikoņiem, taču bīstams tomēr. Buru kuģiem tas bija īsta kapsēta. Austrumos tas ir plats, rietumos šaurs un piebārstīts ar klintīm un saliņām. Spēcīgi rietumu vēji dzen ūdeni uz austrumiem, tātad tev pretī. Šinīs vērpetēs pat tu vari sadauzīties arī zem ūdens.