Cilvēks- Amfībija

—   Tēvs neko nezina. Zurita mani atrastu pie tēva un aizvestu atpakaļ. Es apmetos pie draudzenes.

—   Un … ko tu darīsi tālāk?

—   Es iestāšos fabrikā. Es atnācu lūgt tevi, Olsen, palīdzēt atrast man darbu… vienalga, kādu.

Olsens noraizējies pagrozīja galvu:

—   Pašlaik tas ir ļoti grūti. Kaut gan es, protams, pamēģināšu. — Un padomājis Olsens jautāja: — Bet kā vīrs izturēsies pret to?

—   Es negribu par viņu neko zināt.

—   Jā, bet vīrs gan gribēs zināt, kur atrodas viņa sieva, — Olsens pasmaidīja. — Neaizmirsti, ka tu esi Argentīnā. Zurita uzmeklēs tevi un tad… Tu pati zini, ka viņš tev nedos miera. Likums un sabiedriskā doma ir viņa pusē. ,

Gutiēre brīdi domāja un tad apņēmīgi "noteica:

—   Vienalga! Tādā gadījumā es braukšu uz Kanādu, uz Aļasku. ..

—   Par to mēs padomāsim. Te palikt tev bīstami. Es jau pats sen dzīros aizceļot. Kāpēc es īsti ierados šeit — Latīņamerikā? Te vēl pārāk stiprs baznīctēvu gars. Zēl, ka mums toreiz neizdevās aizbēgt, bet Zurita paspēja tevi nolaupīt un mūsu biļetes un nauda gāja zudumā. Tagad tev droši vien, tāpat kā man, nav naudas tvaikoņa biļetei uz Eiropu. Bet mums jau nav nemaz obligāti jābrauc taisni uz Eiropu. Ja mēs — es saku «mēs» tāpēc, ka neatstāšu tevi, kamēr tu nebūsi nogādāta drošā vietā, — ja mēs nokļūstam tikai līdz Paragvajai tepat blakus vai vēl labāk — līdz Brazīlijai, tad Zuritam būs jau grūtāk uzmeklēt tevi un mums būs laiks sagatavoties braucienam uz Savienotajām Valstīm vai uz Eiropu … Vai tu zini, ka doktors Salvators un Ihtiandrs atrodas cietumā?

—   Ihtiandrs? Viņš atradies? Kāpēc viņš cietumā? Vai es varu viņu satikt? — Gutiēre apbēra Olsenu ar jautājumiem.

—   Jā, Ihtiandrs ir cietumā un var atkal kļūt par Zuritas vergu. Nejēdzīgs process, nejēdzīgs apvainojums pret Salvatoru un Ihtiandru.

—   Tas ir briesmīgi! Vai viņu nevar izglābt?

—   Es visu laiku pūlējos to izdarīt, bet bez sekmēm. Taču pats cietuma uzraugs kļuvis par mūsu negaidītu sabiedroto. Šonakt mums jāatbrīvo Ihtiandrs. Es nupat kā saņēmu divas īsas zīmītes: vienu no Salvatora, otru no cietuma uzrauga.

—   Es gribu satikt Ihtiandru! — Gutiēre iesaucās. — Vai es varu iet tev līdzi?

Olsens apsvēra.

—   Domāju, ka tie. Arī tev labāk, ja neredzēsi Ihtiandru.

—   Bet kāpēc?

—   Tāpēc, ka Ihtiandrs ir slims. Viņš slims kā cilvēks, bet vesels kā zivs.

—   Es nesaprotu.

—   Ihtiandrs nevar elpot gaisu. Kas notiks, ja viņš atkal ieraudzīs tevi? Viņam tas būs ļoti smagi un varbūt tev tāpat. Ihti. ndram gribēsies tikties ar tevi, bet dzīve uz sauszemes galīgi nobeigs viņu.

Gutiēre nokāra galvu.

—   Jā … varbūt tev taisnība, — viņa pēc brītiņa atbildēja.

—   Starp viņu un visiem pārējiem cilvēkiem atrodas neuzveicams šķērslis — okeāns. Ihtiandram ir uzspiests likteņa zīmogs. Kopš šās dienas ūdens kļūst par viņa dzimto un vienīgo stihiju.

—   Bet kā viņš tur dzīvos? Viens bezgalīgajā okeānā — cilvēks starp zivīm un jūras briesmoņiem?

—   Viņš bija laimīgs savā zemūdens pasaulē, iekams…

Gutiēre pietvīka.

—   Tagad, zināms, viņš vairs nebūs tik laimīgs kā toreiz …

—   Rimsties, Olsen, — Gutiēre skumji pārtrauca.

-— Tomēr laiks izdziedē visu. Var būt, ka viņš atgūst zaudēto mieru. Tā viņš arī dzīvos — starp zivīm un jūras briesmoņiem. Un, ja haizivs neaprīs viņu pirms laika, viņš nodzīvos līdz vecumam, līdz sirmiem matiem … Nāve? Nāve visur vienāda .. .

Krēsla biezēja, un istabā kļuva gandrīz pavisam tumšs.

—   Nu man laiks, — Olsens pieceldamies sacīja.

Arī Gutiēre piecēlās.

—   Bet vai iztālēm es drīkstu uz viņu paskatīties?

—   Zināms, ja tu neatklāsi savu atrašanās vietu.

—   Jā, to es apsolu.

Bija pavisam tumšs, kad Olsens ūdens vedēja drēbēs iebrauca cietuma pagalmā no koronela Diasa ielas puses.

Sargs viņam uzsauca:

—   Kur tu brauc?

—   Vedu «velnam» jūras ūdeni, — Olsens atbildēja, kā cietuma uzraugs bija viņam mācījis.

Visi sargi zināja, ka cietumā atrodas neparasts arestants — «jūras velns», kas sēž ar jūras ūdeni pildītā tvertnē, jo saldūdeni nevar panest. Laiku pa laikam šo jūras ūdeni mainīja, atvedot to uz ores uzliktā lielā mucā.

Olsens piebrauca pie cietuma ēkas un nogriezās gar stūri, kur bija virtuve un kalpotāju ieeja cietumā. Uzraugs bija jau visu sagatavojis. Sargi, kuri parasti stāvēja gaitenī un pie ieejas, bija aizsūtīti ar dažādiem uzdevumiem. Ihtiandrs uzrauga pavadībā brīvi iznāca no cietuma.

—   Nu, lec ātrāk mucā! — skubināja uzraugs.

Ihtiandrs nekavējās.

—   Brauc!

Olsens uzšāva ar grožiem, izbrauca no cietuma pagalma un nesteigdamies brauca tālāk pa Alavara avēniju, gar Ritero staciju un preču staciju. Viņa tuvumā vīdēja gājējas sievietes ēna.

Bija jau tumša nakts, kad Olsens izbrauca no pilsētas robežām. Ceļš veda gar jūras krastu. Vējš pieņēmās. Viļņi traucās uz krastu un šalcot šķīda pret akmeņiem.

Olsens apskatījās visapkārt. Uz ceļa neviens nebija redzams. Tikai tālumā laistījās ātri traucoša automobiļa ugunis. Lai pabrauc garām.

Automobilis, dūkdams un apžilbinādams visus ar ugunim, aizdrāzās pilsētas virzienā un nozuda tālumā.