Cilvēks- Amfībija

—   Es neredzu šai zālē cietušo, — Salvators beidzot sacīja. ^

—   Es esmu cietušais! — Baltazars pēkšņi iesaucās, pietrūkdamies kājās. Kristo parāva brāli aiz piedurknes un nosēdināja.

—   Par kādu cietušo jūs runājat? — jautāja priekšsēdētājs. — Ja jūs runājat par sakropļotajiem dzīvniekiem, tad tiesa neatrada par vajadzīgu tos šeit parādīt, bet Ihtiandrs, cilvēks-amfībija, atrodas tiesas telpās.

—   Es domāju par dievu to kungu, — mierigi un nopietni atbildēja Salvators.

Izdzirdējis šādu atbildi, priekšsēdētājs neizpratnē atlaidas pret krēsla atzveltni. Vai patiešām Salvators jucis prāta? Jeb vai viņš nolēmis tēlot vājprātīgo, lai izvairītos no soda?

—   Ko jūs gribat ar to teikt?

—   Es domāju, ka tiesai tas skaidrs, — Salvators atbildēja. — Kas ir galvenais un vienigais cietušais šai lietā? Acīm redzot tikai dievs. Pēc tiesas domām es ar savu rīcību dragāju dieva autoritāti, ielauzdamies viņa darbības sfērā. Viņš bijis apmierināts ar savu radību, un te uzreiz ierodas sazin kāds ārsts un saka: «Tas ir slikti nostrādāts, tas jāpartaisa.» Un sāk pārveidot dieva radību pēc sava prata …

—   Tā ir dieva zaimošana! Es pieprasu šos apsūdzētā vārdus ierakstīt protokolā! — Prokurors pārtrauca kā cilvēks, kas aizskarts savās svetakajās jūtās.

Salvators paraustīja plecus:

—   Es izteicu tikai apsūdzības akta būtību. Vai tad visa apsūdzība neiet tādā virzienā? Es lasīju apsūdzības aktu. Sakumā mani apvainoja tikai par to, ka es it kā esot nodarbojies ar vivisekciju un izdarījis miesas bojājumus. Tagad mani apvaino vēl vienā pārkāpumā — svētuma zaimošanā. No kurienes pūš šis vējš? Vai tas nenāk no katedrāles puses?

Un profesors Salvators uzmeta skatienu bīskapam.

—   Jūs paši esat radījuši procesu, kurā neredzams piedalās apsudzētāju pusē pats debesu tēvs, bet uz apsūdzēto sola kopā ar mani Čarlzs Darvins. Varbūt es vēlreiz apbēdināšu dažus šai zālē sēdošos ar saviem vārdiem, bet es joprojām apgalvoju, ka cilvēka un dzīvnieku organisms nav pilnīgs un to vajadzīgs izlabot. Es ceru, ka bīskaps Huans de Garsilasso, katedrāles priekšnieks, kas atrodas šai zālē, to apstiprinās.

Šie vārdi radīja izbrīnu visā zālē.

—   Piecpadsmitajā gadā, neilgi pirms devos uz fronti, — Salvators turpināja, — man nācās izdarīt mazus labojumus cienījamā bīskapa organismā, izoperējot viņam apendiksu, šo nevajadzīgo un kaitīgo aklās zarnas piedēkli. Gulēdams uz operācijas galda, mans garīdznieku kārtas pacients, cik atceros, neko neiebilda pret to dieva ģīmja un līdzības izkropļošanu, ko es izdarīju ar savu nazi, izgriezdams daļiņu no bīskapa miesas. Vai tā nebija? — Salvators jautāja, cieši lūkodamies bīskapā.

Huans de Garsilasso sēdēja nekustēdamies. Tikai viņa bālie vaigi bija mazliet pietvīkuši un tievie pirksti viegli trīsēja.

—   Un vai nebija vēl viens tāds gadījums, tolaik, kad es nodarbojos ar privāto praksi un izdarīju organisma atjaunošanas operācijas? Vai toreiz nenāca pie manis ar lūgumu atjaunot viņu cienījamais prokurors senjors Augusto de …

Prokurors gribēja protestēt, bet viņa vārdus apslāpēja publikas smiekli.

—   Es jūs lūdzu nenovirzīties no temata, — priekšsēdētājs skarbi aizrādīja.

—   Šis lūgums būtu daudz vairāk vietā attiecībā uz pašu tiesu, — Salvators atbildēja. — Nevis es, bet tiesa tā ir nostādījusi jautājumu. Vai tad vienu otru no tiesnešiem nav izbiedējusi doma, ka visi klātesošie šeit ir vakarējie pērtiķi un pat zivis, kas dabūjušas iespēju runāt un dzirdēt, jo viņu žaunu loki pārvērtušies runas un dzirdes orgānos? Nu, ja ne tieši pērtiķi un zivis, tad vismaz to pēcnācēji. — Un, pievērsdamies prokuroram, kas sāka izrādīt nepacietību, Salvators sacīja: — Apmierinieties! Es nedziros te ar kādu strīdēties vai lasīt lekcijas par evolūcijas teoriju. — Un pēc nelielas pauzes Salvators atsāka: — Nelaime nav tā, ka cilvēks cēlies no dzīvnieka, bet gan tā, ka viņš joprojām ir palicis dzīvnieks … rupjš, ļauns, negudrs. Mans mācītais kolēģis veltīgi biedēja jūs. Viņš varēja arī nerunāt par embrija attīstību. Es neesmu ne iespaidojis embrija attīstību, ne krustojis dzīvniekus. Es esmu hirurgs. Mans vienīgais ierocis bija nazis. Un kā hirurgam rnari nācies palīdzēt cilvēkiem, ārstēt tos. Operējot slimniekus, man bija bieži jāizdara orgānu audu un dziedzeru transplantācija. Lai papildinatu šo metodi, es sāku nodarboties ar mēģinājumiem pārstādīt audus dzīvniekiem.

Ilgu laiku es laboratorijā novēroju operētos dzīvniekus, cenzdamies noskaidrot, izpētīt, kas notiek ar orgāniem, ko pārnes uz jaunu, dažkārt pat neparastu vidi. Kad mani novērojumi beidzās, dzīvnieku parvietoja uz dārzu. Tā man radās šis dārzs — muzejs. Sevišķi mani aizrāva problēma, kā apmainīt audus tālu stāvošiem dzīvniekiem, piemēram, zivīm un zīdītājiem vai otrādi. Un te man izdevās sasniegt to, ko zinātnieki vispār uzskata par neiedomājamu. Kas gan tur neparasts? To, ko es izdarīju šodien, rīt darīs parastie ierindas hirurgi. Profesoram Seinam droši vien zināmas vācu hirurga Zauerbruha pēdējās operācijas. Viņam izdevās aizstāt slimu gurnu ar stilbu.