Cilvēks- Amfībija

—   Tātad labākajā gadījumā Salvatoru apsūdzēs tikai par to, ka viņš pārkāpis medicīnas noteikumus, un tiesās tikai par operācijas izdarīšanu bērnam bez vecāku atļaujas?

—   Un varbūt par sakropļošanu. Tas jau ir nopietnāks arguments. Taču šai lietā ir vēl viens apstāklis, kas visu sarežģī. Eksperti — tiesa, tas nav vēl viņu galīgais spriedums — sliecas uz to pusi, ka normālam cilvēkam nebūtu varējusi ienākt prātā doma tā izķēmot dzīvniekus un izdarīt tādu neparastu operāciju. Eksperti var atzīt Salvatoru par garīgi slimu un nespējīgu atbildēt par savu rīcību.

Bīskaps sēdēja klusēdams, sakniebis plānās lūpas un raudzīdamies galda stūrī. Beidzot viņš noteica pavisam klusu:

—   To es no jums negaidīju.

—   Ko, jūsu eminence? — jautāja neizpratnē prokurors.

—   Pat jūs, taisnas tiesas sargs, it kā attaisnojat Salvatora rīcību, atrodot, ka viņa operācijas nav bez lietderības.

—   Bet kas tur slikts?

—   Un jums ir grūti noteikt nozieguma būtību. Baznīcas tiesa — debesu tiesa — raugās citādi uz Salvatora rīcību. Atļaujiet nākt jums palīgā un sniegt padomu.

—   Lūdzu, jūsu eminence, — samulsušais prokurors noteica.

Bīskaps iesāka klusu, pamazām paaugstinot balsi kā sludinātājs, kā atmaskotājs:

—   Jūs sacījāt, ka Salvatora rīcība nav bez lietderības? Jūs uzskatāt, ka viņa izkropļotie dzīvnieki un cilvēks ieguvuši pat zināmas priekšrocības, kādu tiem trūcis? Ko tas nozīmē? Vai tad pasaules radītājs radījis cilvēkus nepilnīgus? Vai tad vajadzīga kāda profesora Salvatora iejaukšanās, lai piešķirtu cilvēka ķermenim pilnīgāku veidu?

Acis nodūris, prokurors sēdēja nekustēdamies. Baznīcas priekšā viņš pats izrādījās apsūdzētā stāvoklī. Viņš to nekādi nebija gaidījis.

—   Vai jūs esat aizmirsis, kas sacīts svētajos rakstos, Vecajā derībā, pirmās Mozus gramatas divdesmit sestajā pantā: «Un dievs sacīja: darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības,» — un tālāk divdesmit septītajā pantā: «Un dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc dieva ģīmja viņš to radīja.» Bet Salvators iedrīkstējies izķēmot šo ģīmi un šo līdzību, un jūs — pat jūs! — atrodat to pat lietderīgu!

—   Piedodiet, svēto tēv … — tik vien prokurors varēja izdvest.

—   Vai tad tas kungs nav atradis savu radību par skaistu un pilnīgu? — biskaps apgaroti turpināja. — Jūs labi atceraties cilvēku izdoto likumu pantus, bet aizmirstat dieva likumu pantus. Atcerieties tās pašas Mozus grāmatas pirmās nodaļas trīsdesmit pirmo pantu: «Un dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un, raugi, tas bija ļoti labs.» Bet jūsu Salvators domā, ka vajag kaut ko pārlabot, pārtaisīt, izkropļot, ka cilvēkiem jākļūst par abiniekiem, un jūs arī atrodat, ka tas ir asprātīgi un lietderīgi. Vai tā nav dieva nozākāšana? Svētuma apgānīšana? Dieva zaimošana? Jeb vai civilie likumi pie mums vairs nesoda par noziegumiem, kas izdarīti pret ticību? Kas notiks, ja visi sāks kopā ar jums atkārtot: «Jā, dievs cilvēku slikti radījis. Jādod cilvēks doktoram Salvatoram pārtaisīt.» Vai tā nav drausmīga reliģijas pamatu graušana? Dievs atradis visu par labu, ko darījis, — visu savu radību. Bet Salvators sāk pār

statīt dzīvniekiem galvas, mainīt ādas, radīt patiešām dievam pretīgus riebekļus, it kā ņirgadamies par pasaules raditaju. Un jums grūti atrast Salvatora rīcībā nozieguma sastavu!

Biskaps apklusa. Viņš bija apmierināts ar iespaidu, kādu viņa runa atstājusi uz prokuroru, brītiņu nogaidīja, tad atkal sāka klusu, pamazām paceldams balsi:

—   Es sacīju, ka mani visvairāk interesē Salvatora liktenis. Bet vai es varu palikt vienaldzīgs pret Ihtiandra likteni? jsai būtnei pat nav kristīga vārda, jo Ihtiandrs grieķiski nozīmē «cilvēks-zivs». Pat ja Ihtiandrs pats nav vainīgs, ja viņš ir tikai upuris, arī tad viņš ir dievam pretīgs, zaimojošs radījums. Ar savu eksistenci vien viņš var samulsināt cilvēku prātus, vest uz gr^ cigāru domām, kārdināt dažus no šiem mazajiem brāļiem, likt svārstīties ticībā vājiem. Ihtiandrs nedrīkst palikt starp dzīvajiem! Vislabāk būtu, ja tas kungs aizsauktu viņu pie sevis, ja šis nelaimīgais jauneklis nomirtu aiz savas izkropļotās dabas nepilnībām, — bīskaps uzmeta prokuroram zīmīgu skatienu. — Katrā gadījumā viņš apsūdzams, nošķirams no cilvēkiem, viņam atņemama brīvība. Arī viņš nav brīvs no šādiem tādiem pārkāpumiem: viņš zadzis zvejniekiem zivis, bojājis tiem tīklus un galu galā tā nobiedējis visus, ka, atcerieties, zvejnieki bija atmetuši zveju un pilsēta palika bez zivīm. Bezdievis Salvators un viņa derdzīgais roku darbs Ihtiandrs — tas ir bezkaunīgs izaicinājums baznīcai, dievam, debesīm! Un baznīca nenoliks ieročus, kamēr šie abi nebūs iznīcināti!

Bīskaps turpināja savu apsūdzības runu, bet prokurors sēdēja nomākts, nokāris galvu, nemēģinādams pārtraukt bargo vārdu straumi.

Kad bīskaps pabeidza, prokurors piecēlās, piegāja pie .viņa un teica dobjā balsī: