Cilvēks- Amfībija

—   Viņam nudien nav visi pieci mājās! — Larra iesaucās. — Atjēdzies, attopies, nāc pie prāta, Baltazar! Saproti! Miljoni! Nauda! Zelts! Var nopirkt visu ko pasaulē. Labāko tabaku, automobili, divdesmit šoneru, šo pašu pulkēriju …

—   Raksti sūdzību, vai es griezīšos pie cita, — Baltazars kategoriski noteica.

Larra saprata, ka nav vairs vērts runāt pretī. Viņš nogrozīja galvu, nopūtās, izņēma no apdilušā portfeļa papīru un izrāva no krūšu kabatas pildspalvu.

Pēc dažiem mirkļiem bija uzrakstīta sūdzība par Salvatoru, kurš nelikumīgi piesavinājies un sakropļojis Baltazara dēlu.

—   Pēdējo reizi es tev saku: apdomājies! — Larra brīdināja.

—   Dod šurp! — Baltazars pastiepa roku pēc sūdzības.

—   Iesniedz galvenajam prokuroram, saproti? — Larra nosauca pakaļ klientam un norūca zem deguna: — Kaut tu pakluptu un pārlauztu kāju!

Iznācis no prokurora, Baltazars uz lielajām, baltajām kāpnēm sastapās ar Zuritu.

—   Ko tu te staigā? — Zurita jautāja, ar aizdomām uzlūkodams indiāni. — Vai tikai nebiji mani sūdzēt?

—   Visi jūs esat apsūdzami, tikai nav kam sūdzēt, — Baltazars atbildēja, domādams par spāniešiem. — Kur tu glabā manu meitu?

—   Kā tu drīksti sacīt man «tu»? — Zurita aizsvilās. — Nebūtu tu man sievastēvs, es tev zveltu ar rungu.

Rupji pastūmis sānis Baltazaru, Zurita devās augšup un pazuda aiz lielajām ozolkoka durvīm.

NEPARASTS JURIDISKS GADĪJUMS

Buenosairesas prokuroru apmeklēja rets viesis — vietējās katedrāles priekšnieks bīskaps Huans de Garsilasso.

Prokurors, resns, kustīgs cilvēciņš ar aizblīdušām ačelēm, strupi apcirptiem matiem un krāsotām ūsām, pacēlās no krēsla, apsveicot bīskapu. Namatēvs saudzīgi apsēdināja dārgo viesi smagā ādas atzveltnī pie rakstāmgalda.

Bīskapam un prokuroram bija maz līdzības. Prokurora seja bija tukla un sarkana, ar biezām lūpām un bumbierim līdzīgu degunu. Pirksti bija strupi un resni kā apcirsti, bet pogas uz izspīlētā vēdera likās ik mirkli trūks vaļā, nespēdamas savaldīt ļumīgo tauku stihiju.

Bīskapa seja pārsteidza ar savu kalsnumu un bālumu. Izdilušais deguns ar kūkumiņu, smailais zods un plānās, gandrīz vai zilās lūpas piešķīra viņam tipisku jezuīta izskatu. Bīskaps nekad nelūkojās acīs sarunu biedram, tomēr jo modri vēroja to. Bīskapa ietekme bija liela, un viņš labprāt atrāvās no garīgām lietām, lai virzītu tālāk sarežģīto politisko spēli. Sasveicinājies ar namatēvu, bīskaps nekavējoties ķērās pie sava apmeklējuma mērķa.

—   Es gribētu zināt, — viņš klusā balsī jautāja, — kādā stāvoklī ir profesora Salvatora lieta?

—   Ak, arī jūs esat ieinteresējies par šo prāvu, jūsu eminence, — prokurors laipni atsaucās. — Jā, tas ir izcils process! — Paņēmis no galda biezus aktu vākus un šķirstīdams lapas, prokurors turpināja: — Saņēmuši Pedro Zuritas sūdzību, mēs izdarījām izmeklēšanu pie profesora Salvatora. Zuritas ziņojums, ka Salvators izdara dzīvniekiem neparastas operācijas, pilnīgi apstiprinājās. Salvatora dārzos bija īsta fabrika, kur fabricē dzīvniekus ērmus. Tas ir kaut kas neticams! Piemēram, Salvators…

—   Par kratīšanas rezultātiem es zinu no avīzēm, — bīskaps lēnīgi pārtrauca. — Kādus soļus jūs spērāt attiecībā uz pašu Salvatoru? Vai viņš ir arestēts?

—   Jā, arestēts. Bez tam mēs atvedām uz pilsētu kā lietišķu pierādījumu un apsūdzības liecinieku jaunu cilvēku, vārdā Ihtiandru, — tas ir tas pats «jūras velns». Kas to būtu domājis, ka daudzinātais «jūras velns», kas tik ilgi nodarbināja mūsu prātus, izrādīsies par vienu no Salvatora zvēru dārza brīnumiem! Patlaban eksperti, universitātes profesori, nodarbojas ar visu šo briesmoņu pētīšanu. Mēs, protams, nevarējām pārvest visu zvēru dārzu, visus lietišķos pierādījumus, uz pilsētu, tomēr Ihtiandru atvedām un novietojām tiesas ēkas pagrabā. Viņš mums sagādā daudz raižu. Varat iedomāties, ka mums vajadzēja ierīkot viņam lielu tvertni, jo viņš nevar dzīvot bez ūdens. Un viņš patiešām jutās ļoti slikti. Acīm redzot Salvators izdarījis tādas neparastas pārmaiņas viņa organismā, pārvēršot jaunekli par cilvēku-amfībiju. Mūsu zinātnieki noskaidro šo jautājumu.

—   Mani vairāk interesē Salvatora liktenis, — bīskaps tikpat klusu kā iepriekš sacīja. — Uz kāda panta pamata viņu sauc pie atbildības? Un kādas ir jūsu domas: vai viņš tiks notiesāts?

—    Salvatora lieta ir reti sastopams juridisks gadījums, — prokurors atbildēja. — Atzīstos, ka vēl neesmu skaidrībā, uz kādu pantu attiecināt viņa noziegumu. Visvienkāršāk būtu apvainot Salvatoru par nelikumīgām vivisekcijām un kropļojumiem, kas nodarīti minētajam jauneklim . ..

Bīskaps sāka raukt pieri:

—   Vai jūs domājat, ka visā šinī Salvatora rīcībā nav nozieguma pazīmju?

—   Noteikti ir vai būs, bet kādas? — prokurors turpināja. — Man tika iesniegts vēl kāds ziņojums — no indiāņa Baltazara. Viņš apgalvo, ka Ihtiandrs esot viņa dēls. Pierādījumi pavāji, taču mēs pratīsim izmantot šo indiāni kā apsūdzības liecinieku, ja eksperti konstatēs, ka Ihtiandrs ir patiešām viņa dēls.