Cilvēks- Amfībija

—   Ka kristīgais es nesīšu savu grēku pie jūsu kājām, lai jūs man piedotu to. Bet kā amata persona es izsaku jums pateicību par to palīdzību, ko jūs man sniedzāt. Tagad man ir skaidrs Salvatora noziegums. Salvators tiks apsūdzēts un saņems savu sodu. Arī Ihtiandram neies secen taisnās tiesas zobens.

ĢENIĀLAIS BEZPRĀTIS

Doktora Salvatoru nesalauza tiesas process. Cietumā viņš palika tikpat aukstasinīgs, izturējās ar pašcieņu, ar izmeklētājiem un ekspertiem runāja augstprātīgā pielaidībā, kā pieaugušais mēdz sarunāties ar bērniem.

Viņa raksturs nepanesa bezdarbību. Viņš daudz rakstīja, izdarīja dažas spožas operācijas cietuma slimnīcā. Viņa pacientu vidū bija arī cietuma uzrauga sieva. Ļaundabīgs audzējs draudēja viņai ar nāvi. Salvators izglāba viņai dzīvību tai brīdī, kad konsultācijai atsauktie ārsti atteicās palīdzēt, paziņodami, ka te medicīna ir bezspēcīga.  Pienāca tiesas diena.

Milzīgā ti e sas zāle nespēja uzņemt visus, kas vēlējās noklausities prāvā. Publika drūzmējās gaiteņos, pildīja laukumu ēkas priekšā, raudzīja ieskatīties pa vaļējiem logiem. Daudz ziņkārīgo bija sakāpuši kokos, kas auga ap tiesas ēku.

Salvators mierīgi ieņēma vietu uz apsūdzēto sola. Viņš izturējās ar tādu cieņu, ka nezinātājiem varētu likties, ka viņš ir nevis apsūdzētais, bet tiesnesis. No aizstāvja viņš atteicās.

Simtiem kāru acu vērās viņā, bet maz bija tādu, kas varēja izturēt Salvatora ciešo skatienu.

Ihtiandrs modināja ne mazāku interesi, bet viņa nebija tiesas zālē. Pēdējās dienas viņš jutās slikti un gandrīz visu laiku pavadīja ūdens tvertnē, slēpdamies no apnicīgajām ziņkārīgo acīm. Salvatora procesā Ihtiandrs bija tikai apsūdzības liecinieks — viens no lietišķiem pierādījumiem, kā izsacījās prokurors.

Prāvu par paša Ihtiandra apsūdzēšanu noziedzīgā rīcībā bija domāts sarīkot atsevišķi, pēc Salvatora procesa.

Prokuroram bija tā jādara tāpēc, ka bīskaps steidzināja Salvatora lietu, bet pierādījumu savākšana pret Ihtiandru prasīja laiku. Prokurora aģenti rosīgi, bet piesardzīgi vervēja pulkērija «Palma» lieciniekus turpmākajam procesam, kurā Ihtiandram bija jākļūst par apsūdzēto. Tomēr bīskaps nemitējās atgādināt proku

roram, ka vislabākā izeja būtu, ja dievs pieņemtu neveiksminieku Ihtiandru. Tāda nāve būtu labākais pierādījums, ka cilvēka roka spējīga vienīgi sabojat to, ko dievs radījis.

Trīs māciti eksperti, universitātes profesori, nolasīja savus «slēdzienus. Ar lieiu uzmanību, cenzdamās nepalaist garām neviena varda, tiesas auditorija klausījās zinātnieku domas.

—   Pēc tiesas pieprasījuma, — iesāka runu profesors Seins, tiesas galvenais eksperts, vīrs jau pusmūža gados, — mēs apskatījam dzīvniekus un jaunekli Ihtiandru, kuriem profesors Salvators izdarījis operācijas savās laboratorijas. Mēs izpētījam viņa nelielās, bet prasmīgi iekārtotas laboratorijas un operāciju zāles. Profesors Salvators lietojis savās operācijās ne tikai pēdējos hirurģiskas tehnikas papildinājumu^kā elektriskos nažus, dezinficējošos ultravioletos staras un tamlīdzīgi, bet arī tādus instrumentus#kas vēl hirurgiem nav pazīstami. Acīm redzot tie pagatavoti pēc viņa paša norādījumiem. Es negribu ilgi kavēties pie mēģinājumiem, ko profesors Salvators izdarījis ar dzīvniekiem. Sie mēģinājumi būtībā ir ieceres ziņā ārkārtīgi pārdrošās un izpildījuma ziņā spožas operācijas: audu un veselu orgānu pārvietošana, divu dzīvnieku saaudzēšana vienā, divējādi elpojošu būtņu pārvēršana vienējadi elpojošā, mātīšu pārvēršana tēviņos un otrādi, jaunas atjaunošanas metodes. Salvatora dārzos rnes atradām bērnus un pusaudžus vecumā no dažiem mēnešiem līdz četrpadsmit gadiem, kuri piederēja pie dažadam indiāņu ciltīm.

—   Kādā stāvoklī jūs atradāt bērnus? — jautāja prokurors.

—   Visi bērni veseli un mundri. Viņi draiskojas dārzā un rotaļājas. Daudzus no viņiem Salvators izglābis no nāves. Indiāņi ticēja viņam un veda šurp bērnus no vistālākajām vietām — no Aļaskas līdz Ugunszemei: eskimosi, jagani, apači, taulipangi, sanapani, botokudi, pano, araukaņi.

Zālē kļuva dzirdama kāda nopūta.

—   Visas ciltis veda savus bērnus pie Salvatora.

Prokurors kļuva bažīgs. Pēc sarunas ar bīskapu, kad

viņa domas bija dabūjušas jaunu virzienu, viņš nevarēja mierīgi klausīties Salvatora cildināšanā un prasīja ekspertam:

—   Jūs laikam domājat, ka Salvatora operācijas bija vajadzīgas un lietderīgas?

Bet tiesas priekšsēdētājs, sirmgalvis ar skarltu seju, baidīdamies, ka eksperts atbildēs apstiprinoši, pasteidzās iejaukties:

—   Tiesu neinteresē eksperta personīgie uzskati zinātniskos jautājumos. Lūdzu turpināt. Ko deva araukāņu cilts jaunekļa Ihtiandra apskate?