Cilvēks- Amfībija

—   Kopš vakardienas man nekas nav mutē bijis, izņemot dažus malkus jūras ūdens.

—   Tātad stāvoklis vēl jaunāks …

—   Domā, ka esmu jucis?.Nē, es esmu pie pilna prāta. Nerunā un klausies.

Un Baltazars izstāstīja Larram visu notikumu, Larra klausījās indiānī, nebilzdams ne vārda. Viņa sirmās uzacis cēlās aizvien augstāk. Beidzot viņš neizturēja, aizmirsa savu olimpisko dižumu, uzsita ar tauk delnu pa galdu un iesaucās:

—   Kad tevi miljons velnu!

Pieskrēja zēns baUā priekšautā ar netīru salveti rokā:

—   Ko pavēlēsiet?

—   Divas pudeles soterna ar ledu! — Un, pievērsies Baltazaram, Larra sacīja:

—   Vareni! Lieliska lietiņa! Vai tu pats to visu izdomāji? Kaut gan, atklāti runājot, pats vājākais punkts ir taisni tavas pretenzijas uz tēva godu.

—   Tu apšaubi, ka esmu Ihtiandra tēvs? — Baltazars pietvīka aiz dusmām.

—   Nu, nu, nesirdies, vecais. Es runāju kā jurists no pierādījumu svarīguma viedokļa: pierādījumi pavāji. Taču arī tas ir labojams. Jā. Un te var iedzīvoties lielā naudā.

—   Man vajag dēla, nevis naudas, — Baltazars attrauca.

—   Nauda vajadzīga visiem, it īpaši tiem, kam gaidāms ģimenes pieaugums, kā tas būs tev, — Larra pamācoši paskaidroja un, viltīgi piemiedzis acis, turpināja:— Pats vērtīgākais un drošākais ir tas, ka mums izdevies uzzināt, ar kādiem mēģinājumiem un operācijām Salvators nodarbojas. Te var parakt zem viņa tādu mīnu, ka no šī zelta maisa birs ārā pezetas kā nobrieduši apelsini kārtīgā vētrā.

Baltazars tikko pieskārās Larras ielietajam vīnam un atkārtoja:

—   Es gribu saņemt savu dēlu. Tev jāuzraksta iesniegums tiesai.

—   Nē, nē, nē! Nekādā gadījumā! — Larra iesaucās gandrīz vai nobijies. — Ja mēs sāksim ar to, tad varam visu pasākumu sabojāt. Tas jāpataupa uz beigām.

—   Ko tad tu ieteiksi? — Baltazars jautāja.

—   Pirmkārt, — Larra nolieca resno pirkstu, — mēs nosūtīsim Salvatoram visai smalkā tonī uzrakstītu vēstuli. Mēs paziņosim, ka mums zināmas visas viņa nelikumīgās operācijas un mēģinājumi. Un, ja viņš grib, lai šo lietu nedara zināmu atklātībai, tad lai samaksā mums apaļu summiņu. Simts tūkstošu. Jā, simts tūkstošu — tas ir pats mazākais. — Larra uzmeta Balta zaram jautājošu skatienu.

Tas rauca pieri un klusēja.

—    Otrkārt, — Larra turpināja, — līdzko mēs saņemsim minēto summu — un mēs to noteikti saņemsim, — tā nosūtīsim profesoram Salvatoram otru, vēl smalkākā tonī uzrakstītu vēstuli. Mēs paziņosim viņam, ka atradies Ihtiandra īstais tēvs un ka mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Mēs rakstīsim, ka tēvs vēlas saņemt dēlu un nebaidās no tiesas prāvas, kurā var atklāties, kā Salvators sakropļojis Ihtiandru. Ja Salvators gribētu iztikt bez tiesas ceļa un atstāt zēnu sev, tad viņam jāsamaksā mūsu norādītām personām norādītā vietā un laikā viens miljons dolāru.

Baltazars vairs neklausījās. Viņš paķēra pudeli un gribēja laist Larram pa galvu. Larra vēl nekad nebija redzējis indiāni tik stipri sadusmotu.

—   Nedusmojies. Rimsties, es taču tikai pajokoju. Liec nost pudeli! — Larra lūdzās, aizsargādams ar roku pliko pauri.

—   Tu!… Tu!… — brēca saniknotais Baltazars. — Tu man ieteic pārdot miesīgu dēlu, atteikties no Ihtiandra? Vai tev nemaz nav sirds? Jeb vai tu neesi cilvēks, bet skorpions, tarantuls? Vai tev nemaz nav pazīstamas tēva jūtas?

—   Piecas! Piecas! Piecas! — Larra savukārt noskaities brēca. — Piecas tēva jūtas! Man ir pieci dēli! Pieci dažāda izmēra velnēni! Piecas mutes! Zinu, saprotu, jūtu! Nekur jau tavējais nepaliks. Pieņemies tikai pacietībā un noklausies līdz galam.

Baltazars nomierinājās. Viņš nolika pudeli uz galda, nolaida galvu un paskatījās uz Larru.

—   Nu, runā!

—   Āre nu! Salvators samaksās mums miljonu. Tas būs tavam Ihtiandram pūra tiesai. Nu, arī man šis tas atkritis. Par manām pūlēm un autora tiesībām uz izgudrojumu — kādi simts tūkstoši. Mēs jau abi sapratīsimies. Salvators miljonu samaksās, lieku galvu ķīlā! Un līdzko samaksās …

—   Tā iesūdzēsim viņu tiesā.

—   Vēl mazliet pacietības. Mēs pieprasīsim paša lielākā laikrakstu koncerna izdevējiem un redaktoriem samaksāt mums, nu, teiksim, divdesmit trīsdesmit tūkstoši — noderēs sīkiem izdevumiem — par tiesībām iespiest vissensacionālākā nozieguma aprakstu. Varbūt mums atkritīs arī šis tas no slepenpolicijas slepenajām summām. Sādā lietā taču policijas aģenti var taisīt karjeru. Kad izspiedīsim no Salvatora visu, ko vien var izspiest, tad manis pēc griezies tiesā, nāc klajā ar savām tēva jūtām, un lai pati Femida 1 palīdz tev pierādīt savas tiesības un slēgt savos tēva apkampienos karsti mīļoto dēlu.

Larra vienā paņēmienā izdzēra glāzi vīna, ar troksni uzmeta glāzi uz galda un triumfējoši paskatījās uz Baltazaru.

—   Nu, ko tu teiksi?

—   Es dzīvoju bez ēšanas, bez gulēšanas, bet tu ieteic vilkt visu vēl vairāk garumā, — Baltazars iesāka.

—   Bet kāpēc? Padomā taču — kāpēc? — Larra dedzīgi pārtrauca. — Miljonu dēļ! Mil-jo-nu! Vai tev vairs nemaz nav saprašanas? Tu taču gluži labi iztiki divdesmit gadus bez Ihtiandra!

—   Iztiku. Bet tagad… Vārdu sakot, raksti sūdzību.