Cilvēks- Amfībija

—   Es kādreiz braucu uz «Mafaldas», — ierunājas kāds matrozis. — Liels, labs tvaikonis. Vesela pilsēta. Un pasažieri — bagāti amerikāņi.

««Mafalda» droši vien nogrimusi, nepaspēdama pa radio paziņot par savu bojā eju,» prātoja Zurita. «Varbūt radiostacija bija sabojāta. Citādi no visām apkārtnes ostām būtu saskrējuši ātrbraucēji kuteri, gliseri, un jahtas ar valdības pārstāvjiem, korespondentiem, fotogrāfiem, kinooperatoriem, žurnālistiem un ūdenslīdējiem. Kavēties nedrīkst. Vajadzēs riskēt un palaist Ihtiandru bez ķēdes. Citas izejas nav. Bet kā lai piespiež viņu atgriezties? Un, ja vispār riskēt, vai tad nebūtu pareizāk sūtīt Ihtiandru pēc izpirkšanas maksas — pērļu krājuma? Bet vai tas ir tik vērtīgs? Vai Ihtiandrs nepārspīlē?»

Nē, vispirms jāiegūst tās mantas, kas atrodas uz «Mafaldas». Pērles nekur nepazudīs, tās bez Ihtiandra neviens cits neatradīs, ja vien pats Ihtiandrs paliek Zuritas varā. Bet pēc dažām dienām, iespējams, pat pēc dažām stundām «Mafaldas» dārgumi jau būs nepieejami.

Tāpēc Zurita nolēma, ka vispirms jāsāk ar «Mafaldu». Viņš lika izmest enkuru. Tad nogāja kajītē, uzrakstīja kādu zīmīti un ar papīra lapiņu rokā iegāja Ihtiandra kajītē.

—   Vai tu proti lasīt, Ihtiandr? Gutiēre atsūtīja tev vēstuli.

Ihtiandrs ātri paķēra zīmīti un izlasīja:

«Ihtiandr! Izpildi manu lūgumu. Blakus «Medūzai» atrodas nogrimis kuģis. Nolaidies jūrā un atnes no šā kuģa visu, kas tur vērtīgs. Zurita palaidīs tevi bez ķēdes, bet tev jāatgriežas uz «Medūzas». Izdari to manis dēļ, Ihtiandr, un tu drīz kļūsi brīvs. Gutiēre.»

Ihtiandrs nekad nebija saņēmis no Gutiēres vēstules un nepazina viņas rokrakstu. Viņš ļoti nopriecājās, saņēmis zīmīti, bet tad viņam radās aizdomas. Ja nu tā ir jauna Zuritas viltība?

—   Kāpēc Gutiēre nepateica man to pati? — Ihtiandrs vaicāja.

—   Viņa nav gluži vesela, — Zurita atbildēja, — bet tu sastapsi viņu, līdzko atgriezīsies.

—   Kāpēc Gutiērei vajadzīgi visi šie dārgumi?

—   Ja tu būtu īsts cilvēks, tad tā nejautātu. Kura sieviete gan negrib skaisti ģērbties, nēsāt dārgas rotaslietas? Bet tam visam vajag naudas. Nogrimušajā kuģī atrodas daudz naudas. Tā tagad nepieder nevienam, — kāpēc tu nevarētu atnest to Gutiērei? Galvenais, vajag uzmeklēt zelta naudas gabalus. Tur jābūt pasta maisiem no ādas. Tāpat pasažieriem var būt zelta priekšmeti, gredzeni…

—   Vai jūs domājat, ka es sākšu pārmeklēt līķus? — Ihtiandrs sašuta. — Un vispār es jums neticu. Gutiēre nav tik mantkāra, viņa nevarēja mani sūtīt tādā uzdevumā …

—   Nolādēts! — izsaucās Zurita. Viņš saprata, ka viņa plāns sabruks, ja neizdosies tūliņ pārliecināt Ihtiandru. Tad Zurita savaldījās, labsirdīgi pasmējās un sacīja:

—   Es redzu, ka tevi neizdosies piekrāpt. Vajadzēs runāt atklāti. Nu, tad klausies. Nevis Gutiēre grib iegūt «Mafaldas» zeltu, bet es. Tam tu tici?

Ihtiandrs neviļus pasmaidīja:

—   Pilnīgi!

—   Nu, tad labi! Ja tu sāc man ticēt, tad mēs abi vienosimies. Jā, zelts vajadzīgs man. Un, ja tā uz «Mafaldas» būs tikpat daudz, cik vērtas tavas pērles, tad es nekavējoties palaidīšu tevi okeānā, līdzko tu atgādāsi man zeltu. Es tikai baidos: ja palaidīšu tevi bez ķēdes, tu ienirsi un…

—   Ja es apsolīšos atgriezties, tad turēšu solījumu.

—   Man vēl nav bijis izdevības par to pārliecināties. Tu mani neciet, un es nebrīnītos, ja tu neturētu solījumu. Bet Gutiēri tu mīli un izpildīsi visu, ko viņa lūgs. Vai tā nav? Tāpēc es norunāju ar viņu. Gutiēre, protams, grib, lai atbrīvoju tevi. Tāpēc viņa uzrakstīja vēstuli un iedeva man, vēlēdamās atvieglināt tev ceļu uz brīvību. Vai tagad tev viss skaidrs?

Viss, ko runāja Zurita, likās Ihtiandram pārliecinošs un ticams. Taču Ihtiandrs neievēroja, ka Zurita solās laist viņu brīvībā tikai tad, kad uz «Mafaldas» atradīsies tik daudz zelta, cik vērtas Ihtiandra savāktās pērles. Zurita bija nolēmis, ka Ihtiandram vajadzēs atgādāt pērles uz «Medūzu», lai varētu salīdzināt ieguvuma vērtību. Un tad Zuritas rokās būs «Mafaldas» zelts, pērles un pats Ihtiandrs.

Bet Ihtiandrs nevarēja zināt, ko izdomājis Zurita. Zuritas vaļsirdība viņu pārliecināja, un Ihtiandrs, brītiņu padomājis, bija ar mieru.

Zurita atviegloti nopūtās.

«Ihtiandrs nepiekrāps,» viņš nodomāja.

— Iesim ātrāk!

Ihtiandrs izsteidzās uz klāja un ielēca jūrā.

Matroži ieraudzīja, ka Ihtiandrs ielec jūrā bez ķēdes. Viņi tūliņ noprata, ka Ihtiandrs dodas pēc nogrimušās «Mafaldas» dārgumiem. Vai patiešām Zurita viens iegūs visu šo bagātību? Kavēties nedrīkstēja, un viņi metās virsū Zuritam.

Kamēr kuģa komanda vajāja Zuritu, Ihtiandrs pārmeklēja nogrimušo kuģi.

Caur augšējā klāja milzīgo lūku jauneklis nokļuva lejā pie trapa, kas atgādināja liela nama kāpnes, un nonāca plašā gaitenī. Te bija gandrīz gluži tumšs. Tikai vāja gaisma spīdēja pa vaļējām durvīm.