Cilvēks- Amfībija

—   Kur tad atrodas tava bagātība? — Zurita jautāja, vairs neslēpdams uztraukumu.

—   Zemūdens alā. Neviens, izņemot Līdingu, nezina, kur tā ir.

—   Līdings? Kas tas ir?

—   Mans delfīns.

—   Ak tā! «Patiešām kāds murgs,» Zurita domāja. «Ja tas tiesa — un jādomā, ka viņš nemelo, — tad tas pārspēj visas manas cerības. Es būšu neaptverami bagāts. Rotšildi un Rokfelleri būs ubagi, salīdzinot ar mani. Bet jauneklim, liekas, var ticēt. Diezin vai patiešām nevajadzētu palaist viņu jūrā pret goda vārdu?»

Taču Zurita bija veikalnieks. Viņš nebija paradis ticēt kādam uz vārda. Viņš sāka apsvērt, kā labāk tikt klāt pie Ihtiandra bagātībām. Ja Ihtiandru lūgs Gutiēre, tad viņš noteikti neatsacīsies.

—    Iespējams, ka es tevi atbrīvoju, — Zurita sacīja, — bet vēl kādu laiku tev vajadzēs palikt pie manis. Jā.

Man ir savi iemesli tā rīkoties. Es domāju, tu pats nenožēlosi, ja vēl pakavēsies šeit. Un, kamēr tu esi mans viesis, kaut arī pret savu gribu, es parūpēšos, lai tev butu ērtāk. Varbūt vannas vietā, kura izmaksās pārāk dārgi, es tevi novietošu režģotā dzelzs krātiņā. Krātiņš tevi pasargās no haizivīm, un tanī mēs tevi ielaidīsim jūrā.

—   Jā, bet man nepieciešams uzturēties arī gaisā.

—   Nu, kas tur liels, mēs tevi laiku pa laikam pacelsim augšup. Tas izmaksās lētāk nekā sūknēt ūdeni vannā. Vārdu sakot,.visu nokārtosim, un tu būsi apmierināts.

Ihtiandru atkal novietoja tilpnē — vanna vēl nebija gatava. Zurita mazliet uztraucies atvēra kajītes durvis un, stāvēdams uz sliekšņa, rādīja Gutiērei salmenīcu ar pērlēm.

—   Es atceros savus solījumus, — viņš iesāka smaidīdams, — sieva mīl pērles, mīl dāvanas. Lai iegūtu daudz pērļu, tad vajag labu nirēju. Tāpēc es sagūstīju Ihtiandru. Paskaties, tas ir viena rīta loms.

Gutiēre uzmeta paviršu skatienu pērlēm. Ar lielām pūlēm viņa apspieda nevilšu izbrīnās saucienu. Taču Zurita pamanīja to un apmierināts iesmējās.

—    Tu būsi bagātākā sieviete visā Argentīnā un varbūt pat visā Amerikā. Tev būs viss. Es tev uzcelšu pili, kuru apskaudīs karaļi. Un tagad par nākotnes ķīlu pieņem no manis pusi šo pērļu.

—   Nē! Man nevajag nevienas no šīm pērlēm, kas iegūtas noziedzīgā ceļā, — Gutiēre skarbi attrauca. — Un, lūdzu, lieciet mani mierā.

Zurita bija apjucis un saniknots: tādu atbildi viņš nebija gaidījis.

—   Vēl tikai pāris vārdu. Vaijūs gribat, — lielākas cienības labad viņš atkal lietoja uzrunu «jūs», — lai es atbrīvoju Ihtiandru?

Gutiēre neuzticīgi paskatījās uz Zuritu, it kā vēlēdamās uzminēt, kāda jauna viltība viņam prātā.

—   Un tad? — viņa dzestri jautāja.

—    Ihtiandra liktenis ir jūsu rokās. Pietiks ar jūsu pavēli Ihtiandram, lai viņš atnes uz «Medūzu» pērles, kuras glabā kaut kur zemūdens alā, un es atlaidīšu «jūras velnu» uz visām četrām debess pusēm.

— Iegaumējiet labi, ko es jums teikšu. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Jūs paņemsiet pērles un atkal pieķēdēsiet Ihtiandru. Tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka es esmu paša melīgākā un nodevīgākā cilvēka sieva. Iegaumējiet to labi un nemēģiniet nekad iepīt mani savos tumšajos darījumos. Un vēlreiz — lūdzu, lieciet mani mierā.

Vairāk nebija ko runāt, un Zurita izgāja ārā. Savā kajītē viņš pārbēra pērles maisiņā, rūpīgi novietoja lādē, aizslēdza to un izgāja uz klāja. Ķīviņš ar sievu viņu diezin kā neuztrauca. Viņš domās redzēja sevi kā bagātu un cienītu vīru.

Izgājis uz kapteiņa tiltiņa, viņš aizsmēķēja cigāru. Domas par nākamo bagātību patīkami saviļņoja. Vienmēr modrs — viņš šoreiz nepamanīja, ka matroži, bariņos salasījušies, par kaut ko klusu apspriežas.

PAMESTĀ «MEDŪZA»

Zurita stāvēja pie borta, iepretim fokmastarn. Pēc stūrmaņa mājiena vairāki matroži reizē metās viņam klāt. Viņi nebija apbruņoti, toties viņu bija daudz. Taču uzveikt Zuritu nebija vis tik viegli. No mugurpuses viņā bija ieķērušies divi matroži. Zurita izrāvās no uzbrucējiem, atkāpās pāris soļu un visā spēkā atsviedās atpakaļ pret borta malu.

Ievaidoties matroži palaida vaļā savu upuri un pakrita uz klāja. Zurita izslējās un sāka atsist ar dūrēm jaunu ienaidnieku uzbrukumu. Viņš nekad nešķīrās no revolvera, bet šoreiz uzbrukums nāca tik negaidīts, ka Zurita nebija paspējis izvilkt revolveri no maksts. Viņš lēni kāpās uz fokmasta pusi un piepeši mērkaķa veiklībā sāka rāpties augšā pa vantīm.

Kāds matrozis nogrāba viņu aiz kājas, bet Zurita ar otru kāju iespēra viņam pa galvu, un apdullinātais matrozis pakrita uz klāja. Zurita paguva uzrāpties līdz marša burai un atsēdās tur, neganti lamādamies. Te viņš varēja justies zināmā drošībā. Viņš izvilka revolveri un uzsauca:

—   Pirmajam, kas iedrošināsies nākt pie manis, es sadragāšu galvu.

Matroži apakšā trokšņoja, apspriezdamies, kā rīkoties tālāk.

—   Kapteiņa kajītē ir bises! — sauca stūrmanis, pūlēdamies pārkliegt citus. — Iesim uzlauzt durvis!

Vairāki matroži devās uz lūku.

«Pagalam,» Zurita nodomāja, «nošaus!»

Viņš pameta acis uz jūru, meklēdams negaidītu palīdzību. Un, neticēdams pats sev, Zurita ieraudzīja, ka «Medūzai» neparastā ātrumā tuvojas zemūdene, šķeldama okeāna līmeni.