Cilvēks- Amfībija

—   Es tevi nepārtraucu un uzmanīgi klausījos, tagad uzklausi mani. Kamēr tu slimoji ar drudzi, Gutiēre izgaja par sievu pie Pedro Zuritas.

5ī jaunā vēsts pārsteidza Kristo.

—   Un Ihtiandrs… mans nabaga dēls… — Baltazars nokāra galvu. — Ihtiandrs atrodas Zuritas rokās!

—   Nevar būt!

—   Jā, jā. Ihtiandrs atrodas uz «Medūzas». Šorīt pie manis atnāca Zurita Viņš smējās par mums, ņirgājās un lamāja mūs. Viņš apgalvoja, ka mēs esot viņu krāpuši. Padomā vien, viņš pats bez mūsu palīdzības notvēris Ihtiandru! Tagad viņš mums neko neatlīdzinās.

Un es arī pats neņemtu naudu no viņa. Vai tad var pārdot pats savu dēlu?

Baltaza rs bija izmisuma. Kristo nopeldams vēroja brāli. Tagad vajadzēja rīkoties enerģiski, bet Baltazars drīzāk varēja kaitēt nekā palīdzēt. Pats Kristo diezin kā neticēja Ihtiandra radniecībai ar Baltazaru. Tiesa, Kristo bija redzējis jaunpiedzimušajam dzimumzīmi, bet vai tad tas ir neapstrīdams pierādījums? Ieraudzījis dzimumzīmi uz Ihtiandra kakla, Kristo bija nolēmis izmantot šo apstākli un iedzīvoties. Bet vai viņš varēja iedomāties, ka Baltazars tā izturēsies pret viņa stāstu? Toties Baltazara pavēstītās jaunās ziņas nobiedēja Kristo.

—   Tagad nav laika asarām. Jārīkojas. Salvators ierodas rīt agri. Esi vīrišķīgs. Gaidi mani, saulei lecot, uz mola. Jāglābj Ihtiandrs. Tikai pielūko, nestāsti Salvatoram, ka esi Ihtiandra tēvs. Uz kurieni devās Zurita?

—   Viņš neko nesacīja, bet es domāju, ka uz ziemeļiem. Zurita jau sen dzīrās braukt uz Panamas piekrasti.

Kristo pamāja ar galvu.

—   Iegaumē: rit pirms saules lēkta tev jābūt krastā. Sēdi un neej projām, kaut tev vajadzētu gaidīt līdz pašam vakaram.

Kristo steidzās uz mājām. Viņš visu nakti bija domājis par sastapšanos ar Salvatoru. Vajadzēja sevi attaisnot Salvatora acīs.

Salvators atbrauca rīta agrumā. Kristo ar sarūgtinātu un padevīgu seju sacīja, apsveicinājies ar doktoru

—   Mums notikusi nelaime… Es daudzkārt brīdināju Ihtiandru, lai viņš nepeld pa līci…

—   Kas viņam noticis? — Salvators nepacietīgi pārtrauca.

—   Viņu nolaupījuši un aizveduši ar šoneri… Es…

Salvators saspieda Kristo plecu kā knaiblēs un cieši

ielūkojās viņam acīs. Tas ilga vienu mirkli, bet Kristo neviļus pārmainījās sejā no šā pārbaudošā skatiena. Salvators sadrūma, kaut ko nomurmināja un, atlaidis Kristo plecu, aši noteica:

—   Par to tu man vēlāk sīki izstāstīsi.

Salvators pasauca nēģeri, pateica tam dažus vārdus

Kristo nesaprotamā valodā un, pagriezies pret indiāni", pavēloši uzsauca:

—   Nāc man līdzi!

Ne atpūties, ne pārģērbies pēc ceļa, Salvators izgāja no mājas un strauji devās dārzā. Kristo tikko spēja izsoļot viņam līdzi. Pie trešās sienas viņus panāca divi nēģeri.

—   Es sargāju Ihtiandru kā uzticams suns, — Kristo runāja, aizelsdamies no ātrā gājiena. — Es neatkāpos no viņa ne soli… — Tomēr Salvators neklausījās. Doktors jau stāvēja pie baseina un nepacietīgi sita ar kāju, kamēr ūdens iztecēja slūžās, kas atvērās baseinā.

—   Nāc man līdzi, — Salvators atkal pavēlēja, kāpdams lejup pa akmens kāpnēm. Kristo un abi nēģeri sekoja pilnīgā tumsā. Salvators lēca pāri vairākiem kāpieniem uzreiz kā jau cilvēks, kas labi pazīst apakšzemes labirintu.

Nonācis apakšējā laukumiņā, Salvators nepagrieza ieslēdzēju kā viņreiz, bet, pataustījis tumsā ar roku, atvēra durvis labajā pusē un gāja tālāk pa tumšo gaiteni. Te nebija pakāpienu, un Salvators soļoja vēl ātrāk, neuzdedzinājis uguni.

«Ja nu es iegāžos kādos slazdos vai noslīkstu akā?» Kristo domāja, pūlēdamies tikt līdzi Salvatoram. Viņi gāja ilgi, un beidzot Kristo juta, ka grida slīpi sliecas lejup. Dažreiz Kristo likās, ka viņš dzird ūdeni klusi šļakstam. Beidzot gājēji apstājās. Salvators, kas bija gabalu priekšā, aizdedzināja uguni. Kristo redzēja, ka viņi atrodas lielā, ar ūdeni pilnā, garā zemūdens alā ar ovālu velvi. Sī velve, tālāk stiepdamās, pakāpeniski pazeminājās līdz pašam ūdenim. Pie akmens grīdas malas, uz kuras viņi stāvēja, Kristo ieraudzīja nelielu zemūdeni. Salvators, Kristo un abi nēģeri iesēdās tanī. Salvators iededzināja kajītē gaismu, viens nēģeris aizcirta lūku, otrs jau stradāja pie motora. Kristo juta, ka laiva notrīcēja, lēni pagriezās, nolaidās lejup un tikpat lēni virzījās uz priekšu. Pagāja ne vairāk par divām minūtēm, un viņi uzpeldēja. Salvators un Kristo izgāja uz tiltiņa. Kristo nekad nebija gadījies braukt zemūdenēs, taču šī laiva, kas tagad slīdēja pa okeāna līmeni, pārsteigtu pat kuģu būvētāju. Tā bija neparastas konstrukcijas un motors acīm redzot ar lielu jaudu. Tā ātri virzījās uz priekšu, kaut vēl nebija palaista pilnā gaitā.

—   Kurp devās Ihtiandra nolaupītāji?

—   Gar krastu uz ziemeļiem, — Kristo atbildēja. — Es iedrošināšos ieteikt jums paņemt līdzi manu brāli. Es viņu brīdināju, un viņš gaida mūs krastā.

—   Kāpēc?

—   Ihtiandru nolaupījis pērļu zvejnieks Zurita.

—   Kā tu to zini? — Salvators jautāja, aizdomu pilns.