Cilvēks- Amfībija

—   Izmazgāsi, — Pedro atbildēja, tomēr nolaida jaunekļa galvu zemāk, lai asinis tecētu zālē.

Pie dīķa Zurita ātri piebāza spilvendrēbi ar akmeņiem, cieši piesēja pie jaunekļa rokām un iemeta ķermeni dīķī.

—   Nu jāiet pārģērbties. — Pedro paskatījās uz debesīm. — Lietus taisās. Tas līdz rītam noskalos visas asiņainās pēdas.

—   Bet vai dīķī… ūdens nepaliks sarkans no asinīm? — ūsainā Doloresa iejautājās.

—   Nē jel! Tas ir caurteces dīķis… O-o, nolādētā! — Zurita nosēcās, iedams uz māju un padraudēdams ar dūri kādam logam.

—   Tā jau ir ar to skaistumu! — vecene činkstēja, kuldamās dēlam nopakaļ.

Gutiērei bija ierādīta istaba augšstāvā. Viņa tonakt nevarēja iemigt. Gaiss bija smacīgs, moskīti nedeva miera. Skumjas domas mācās virsū. Gutiēre nespēja aizmirst Ihtiandru un viņa nāvi. Vīru viņa nemīlēja, vīramāte modināja riebumu. Un ar šo ūsaino veceni vajadzēs kopā dzīvot…

Tonakt Gutiēre šķitās dzirdam Ihtiandra balsi. Viņš sauca Gutiēri vārdā. No dārza atskanēja čaboņa un apspiesti čuksti. Gutiēre nosprieda, ka šonakt tik un tā neizdosies aizmigt, un izgāja dārzā.

Saule vēl nebija uzlēkusi. Dārzs bija iegrimis agrīnā rīta krēslā. Mākoņi izklīduši. Zālē un uz kokiem laistījās bagātīga rasa. Vieglā rītatērpā, basām kājām Gutiēre brida pa zāli. Pēkšņi viņa apstājās un sāka vērīgi aplūkot zemi. Uz celiņa pie viņas loga smiltis bija notraipītas asinīm. Turpat mētājās asiņaina lāpsta.

Nakti te izdarīts kāds noziegums. Kur tad citādi varēja rasties šīs asiņainās pēdas?

Gutiēre neapzinoties sāka iet pa pēdām, un tās noveda viņu pie dīķa.

Bailīgi ielūkodamās zaļganajā ūdenī, viņa domāja, vai tikai šai dīķī nav paslēptas nozieguma pēdas. No zaļganā ūdens viņā vērās Ihtiandra seja. Deniņos āda bija pāršķelta. Sejā izpaudās ciešanas un reizē prieks.

Gutiēre lūkojās, acu nenolaizdama, noslīkušā Ihtiandra sejā. Vai viņa patiešām zaudējusi prātu?

Gutiēre gribēja bēgt, taču nespēja atraut acu no slīkoņa.

Bet Ihtiandra seja lēnām pacēlās virs ūdens. Tā jau parādījās virs līmeņa, sašūpojot rāmo ūdeni. Ihtiandrs izstiepa pretī Gutiērei saslēgtās rokas un ar bālu smaidu sacīja, pirmo reizi uzrunādams viņu ar «tu»:

—   Gutiēre! Mana dārgā! Beidzot es esmu pie tevis, Gutiēre… — viņš nepabeidza, jo Gutiēre saķēra galvu un bailēs iekliedzās:

—   Pazūdi! Izgaisti, nelaimīgais rēgs! Es taču zinu, ka tu esi miris. Kāpēc tu man parādies?

—   Nē, nē, Gutiēre, es neesmu miris, — rēgs steigšus attrauca, — es nenoslīku. Piedod man … es tev noslēpu … Pats nezinu, kāpēc tā darīju… Neej projām, uzklausi mani. Es esmu dzīvs — pieskaries pie manām rokām…

Jauneklis stiepa viņai pretī saslēgtās rokas. Gutiēre stingi raudzījās viņā.

—   Nebaidies, es patiešām esmu dzīvs… Es varu dzīvot zem ūdens. Es neesmu tāds kā citi cilvēki. Es viens varu dzīvot zem ūdens. Es toreiz nenoslīku, kad ielēcu jūrā. Es ielēcu tāpēc, ka man bija grūti elpot uz sauszemes.

Ihtiandrs sagrīļojās un turpināja tikpat steidzīgi un nesakarīgi:

—   Es tevi meklēju, Gutiēre. Šonakt tavs vīrs iesita man pa galvu, kad es piegāju pie tava loga, un iemeta mani dīķī. Ūdenī es atžilbu. Man izdevās atraisīt maisu ar akmeņiem, bet to, — Ihtiandrs norādīja uz važām, — es nepratu noņemt.

Gutiēre sāka ticēt, ka viņas priekšā nav rēgs, bet dzīvs cilvēks.

—   Bet kāpēc jums saslēgtas rokas?

—   To es tev vēlāk pastāstīšu… Bēgsim projām, Gutiēre. Mēs paslēpsimies pie mana tēva, tur mūs neviens neatradīs … Un mēs dzīvosim kopā. Nu, ņem taču mani aiz rokas, Gutiēre… Olsens sacīja, ka mani saucot par «jūras velnu», bet es tomēr esmu cilvēks. Kāpēc tu baidies no manis?

Ihtiandrs iznāca no dīķa, viss vienā dumbrā. Viņš nespēkā noslīga zālē. Gutiērenoliecās pie viņa un beidzot satvēra viņa roku.

—   Manu nabaga zēn, — viņa sacīja.

—   Kāda patīkama sastapšanās! — atskanēja zobgalīga balss.

Viņi atskatījās un ieraudzīja Zuritu.

Zurita, tāpat kā Gutiēre, nebija varējis šonakt iemigt. Viņš, izdzirdis Gutiēres iekliegšanos, bija iznācis dārzā un noklausījies visu sarunu. Kad Pedro uzzināja, ka viņa priekšā «jūras velns», kuru viņš tik ilgi un nesekmīgi medījis, viņš nopriecājās un tūliņ nolēma aizvest Ihtiandru uz «Medūzu». Taču apsvēris viņš nolēma rīkoties citādi.

—   Jums, Ihtiandr, neizdosies aizvest Gutiēri pie doktora Salvatora, jo Gutiēre ir mana sieva. Un diezin vai jūs pats atgriezīsieties pie sava tēva. Jūs meklē policija.

—   Bet es neko neesmu darījis! — Ihtiandrs izsaucās.

—   Nevainīgus cilvēkus policija neizrotā ar šādām «rokassprādzēm». Un, ja jūs esat nokļuvis manās rokās, tad mans pienākums nodot jūs policijai.

—   Vai tiešām jūs to darīsiet? — Gutiēre sašutumā iesaucās.

—   Tā tikai vēl trūka, lai viņš palaistu brīvā katordzniekus! — sarunā iejaucās pienākusī Doloresa. — Un vēl par ko? Par to, ka šis slepkavnieks glūn zem svešiem logiem un grib nolaupīt citu sievas?

Gutiēre piegāja pie vīra, saņēma viņu aiz rokas un mīļi lūdza:

—   Atlaidiet viņu. Es jūs lūdzu. Es neesmu vainīga jusu priekšā …

Doloresa, sabijusies, ka dēls varētu piekāpties, sāka vēcināt rokas un saukt:

—   Neklausies, Pedro!