Cilvēks- Amfībija

Resnais vīrs ar aizdomām vēroja Ihtiandru.

—   Kas tev tur vajadzīgs? No kurienes tu nāc?

—   No Buenosairesas.

Cilvēks formas tērpā sāka ausīties.

—   Man te kāds jāsatiek, — Ihtiandrs piebilda.

—   Izstiep rokas, — resnais vīrs pavēlēja.

Tas pārsteidza Ihtiandru, bet, nedomādams neko ļaunu, viņš paklausīja. Resnais izvilka no kabatas «rokassprādzes» (roku važas) un zibenīgi saslēdza Ihtiandram rokas.

—  Tas bija labs tvēriens, — vīrs ar spožajām pogām nomurmināja un, piegrūdis Ihtiandram pie sāniem, uzsauca:

—   Ej! Es tevi aizvedīšu uz «Doloresu».

—   Kāpēc jūs mani saslēdzāt? — Ihtiandrs neizpratnē vaicāja, cilādams rokas un pētīdams «rokassprādzes».

—   Nepļāpā tukšu! — bargi uzbrēca resnis. — Nu, pieliec soli!

Ihtiandrs, nokāris galvu, steberēja pa ceļu uz priekšu. Labi vēl, ka viņam nelika iet atpakaļ. Jauneklis nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņš nezināja, ka pagājušo nakti tuvīnajā fermā izdarīta slepkavība un laupīšana un tagad policija meklē noziedzniekus. Viņam arī neienāca prātā, ka savā saburzītajā uzvalkā izskatās visai aizdomīgs. Ihtiandra nenoteiktā atbilde par gājiena mērķi galīgi izšķīra viņa likteni.

Policists arestēja Ihtiandru un tagad veda uz tuvāko ciematu, lai nosūtītu uz Parānas cietumu.

Ihtiandrs saprata tikai vienu: viņam laupīta brīvība, un ceļojumam radies nepatīkams kavēklis. Viņš nolēma pie pirmās izdevības atgūt brīvību par katru cenu.

Resnais policists, apmierināts ar veiksmi, iesmēķēja garu cigāru. Viņš soļoja aiz Ihtiandra, apveltīdams to ar dūmu mutuļiem. Ihtiandrs slāpa vai nost.

—   Vai nevar aizturēt dūmus, man grūti elpot, — viņš atskatīdamies sacīja pavadonim.

—   Ko? Tu negribi, ka es smēķēju? Ha-ha-ha! — Policists sāka smieties, viņa seja savilkās vienās grumbās. — Kāds smalks putns, ko tu neteiksi! — Un, iepūtis veselu dūmu mākoni jauneklim sejā, viņš uzbrēca: — Pieliec soli!

Jauneklis paklausīja.

Beidzot Ihtiandrs ieraudzīja dīķi ar šauru tiltu un neviļus paātrināja gaitu.

—   Labāk nesteidzies pie savas Doloresas! — resnais uzsauca.

Viņi uzgāja uz tilta. Tilta vidū Ihtiandrs pēkšņi pārliecās pār margām un ielēca ūdenī.

Policists nekādi negaidīja tādu rīcību no cilvēka, kuram rokas saslēgtas dzelžos.

Toties Ihtiandrs nebija gaidījis no resnā vīra to, ko tas izdarīja nākamajā mirklī. Policists ielēca ūdenī pakaļ Ihtiandram, — viņš baidījās, ka noziedznieks var noslīkt. Policists gribēja nogādāt viņu cietumā dzīvu: arestētais, kas noslīcis ar saslēgtām rokām, var sagādāt daudz nepatikšanu. Policists tik ātri sekoja Ihtiandram, ka paspēja sagrābt viņu aiz matiem un nelaida vaļā. Tad Ihtiandrs, riskēdams pazaudēt matus, novilka policistu dibenā. Drīz vien viņš manīja, ka policista roka atlaižas un atbrīvo matus. Ihtiandrs atpeldēja dažus metrus sānis un paskatījās ārā no ūdens, lai redzētu, vai policists jau izniris. Tas ķepurojās ūdens virsū un, pamanījis Ihtiandra galvu, sāka saukt:

—   Tu noslīksi, nelieti! Peldi šurp pie manis!

«Tā ir laba ideja,» Ihtiandrs nodomāja un pēkšņi iebrēcās:

—   Palīgā! Slīkstu, — un nolaidās dibenā.

Cauri ūdenim viņš vēroja policistu, kā tas nira un meklēja viņu. Beidzot policists izpeldēja krastā, redzams, zaudējis cerību atrast Ihtiandru.

Ihtiandrs domāja, ka policists tūliņ ies projām, bet tas nenotika. Policists bija nolēmis palikt pie līķa, kamēr ieradīsies izmeklēšanas orgāni. Tas,ka slīkonis guļ dīķa dibenā, stāvokli negrozīja.

Tobrīd pār tiltu jāja zemnieks uz maisiem apkrauta mūļa. Policists pavēlēja zemniekam nomest maisus un aizvest zīmīti uz tuvāko policijas iecirkni. Lieta pieņēma Ihtiandram nelabvēlīgu virzienu. Turklāt dīķī mājoja dēles. Tās piesūcās Ihtiandram pie miesas, un viņš nespēja vien raut tās nost. Tas bija jādara piesardzīgi, lai nesakustinātu stāvošo ūdeni un nepievērstu policista uzmanību.

Pēc pusstundas zemnieks atgriezās, pameta ar roku uz ceļa pusi, uzkrāva savus maisus mūlim uz muguras un steigšus jāja projām. Pēc minūtēm piecām krastam tuvojās trīs policisti. Divi nesa uz galvas vieglu laivu, trešais ķeksi un airi.

Laivu nolaida ūdenī, un sāka meklēt slīkoni. Ihtiandrs no tā nebaidijas. Viņam tā bija gandrīz vai rotaļa — viņš tikai pārgāja no vjenas vietas uz otru. Visu dīķa dibenu rūpīgi pārmeklēja ar ķeksi, tomēr slīkoni neatrada.

Policists, kas bija arestējis Ihtiandru, izbrīnā plātīja rokas. Ihtiandru tas pat smīdināja. Tomēr drīz vien viņam sāka klāties bēdīgi. Policisti bija sacēluši ar ķeksi no dīķa dibena dūņu mākoņus, ūdens saduļķojās. Nu Ihtiandrs neko vairs nevarēja saredzēt izstieptas rokas atstatumā, un tas jau kļuva bīstami. Bet galvenais — ar žaunām bija grūti elpot šai ar skābekli nabagajā ūdenī. Un tad vēl šie dūņu mākoņi!