Cilvēks- Amfībija

—    Jums taisnība, Ihtiandr. Zurita un Baltazars ir negodīgi cilvēki, viņi pelnījuši, ka tos nīst un nicina. Viņus vajadzētu piekaut. Taču dzīve ir sarežģītāka, nekā jūs to iedomājaties. Gutiēre pati atteicās bēgt projām no Zuritas.

—   Pati? — Ihtiandrs negribēja ticēt.

—   Jā, pati.

—   Kāpēc?

—   Pirmkārt, viņa bija pārliecināta, ka esat padarījis sev galu — noslīcinājies viņas dēļ. Jūsu nāve nomāc viņu. Nabadzīte, redzams, jūs ļoti mīlējusi. «Mans mūžs ir galā, Olsen,» viņa man teica. «Tagad man nekas nav vajadzīgs. Man viss vienalga. Es neko nesapratu, kad Zuritas atsauktais garīdznieks salaulāja mūs. «Nekas nenotiek bez dieva gribas,» — tā garīdznieks sacīja, uzmaukdams man pirkstā laulību gredzenu. «Un, ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.» Es būšu nelaimīga ar Zuritu, bet es baidos piesaukt dieva dusmas un tāpēc Zuritu nepametīšu.»

—   Bet tās taču ir muļķības! Kas par dievu? Tēvs stāsta, ka dievs — tā ir pasaka maziem bērniem! — Ihtiandrs iekaisis izsaucās. — Vai patiesi jūs nevarējāt viņu pārliecināt?

—   Diemžēl, Gutiēre tic šai pasakai. Misionāri paspējuši padarīt viņu par dedzīgu katolieti; es sen esmu pūlējies, bet neesmu varējis viņu pārliecināt. Viņa pat draudēja atteikties no mūsu draudzības, ja es vēl runāšu ar viņu par baznīcu un dievu. Vajadzēja nogaidīt. Bet hasiendā man pat laika nebija censties viņu pārliecināt. Man izdevās tikai apmainīt dažus vārdus. Jā, viņa man vēl ko pateica. Salaulājies ar Gutiēri, Zurita smiedamies izsaucies: «Nu, viens darbs padarīts. Putniņš ir noķerts un iesēdināts krātiņā, nu tikai jānoķer zivtiņa!» Viņš paskaidrojis Gutiērei un viņa savukārt man, par kādu zivtiņu runa. Zurita brauc uz Buenosairesu, lai noķertu «jūras velnu», un tad Gutiēre būs miljonāre. Vai tikai tas neesat jūs? Jūs varat uzturēties ūdenī bez ļaunām sekām, biedējat pērļu zvejniekus . . .

Piesardzība atturēja Ihtiandru atklāt Olsenam savu noslēpumu. Izskaidrot to viņš tik un tā neprastu. Neatbildot uz jautājumu, viņš pats vaicāja:

—   Ko Zurita darīs ar «jūras velnu»?

— Zurita grib likt «velnam» zvejot pērles. Un, ja jūs esat «jūras velns», tad piesargieties!

—   Pateicos par brīdinājumu, — jauneklis atbildēja.

Ihtiandram nenāca ne prātā, ka viņa nerātnības zināmas visiem krastā, ka par viņu daudz rakstīts avīzēs un žurnālos.

—   Es nevaru izturēt, — viņš pēkšņi ierunājās, — man viņa jāsatiek. Jāredz kaut pēdējo reizi. Parānas pilsēta? Jā, es zinu. Ceļš uz turieni iet pa Parānas upi. Bet kā no pilsētas nokļūt uz hasiendu «Doloresa»?

Olsens izstāstīja.

Ihtiandrs cieši paspieda viņam roku.

—   Piedodiet man. Es uzskatīju jūs par ienaidnieku, bet negaidot esmu atradis draugu. Ardievu. Es dodos meklēt Gutiēri.

—   Tūliņ? — Olsens smaidīdams uzprasīja.

—   Jā, nezaudējot ne mirkli, — Ihtiandrs atbildēja, ielēkdams ūdenī, un aizpeldēja uz krasta pusi.

Olsens tikai nogrozīja galvu.

Otrā daļa CEĻĀ

Ihtiandrs aši saposās ceļā. Viņš paņēma krastā noslēpto uzvalku un zābakus, piesēja tos uz muguras ar siksnu, kurā karājās nazis. Uzlika brilles, uzvilka cimdus un izpeldēja jūrā.

Riodelaplatas līcī bija noenkuroti daudzi okeāna tvaikoņi un kuģi, šoneri un barkasi. Starp tiem šaudījās nelieli kabotāžas kuteri. Raugoties no ūdens, to apakšas atgādināja ūdens vaboles, kas traucas pa līmeņa virsu uz visām pusēm. Enkuru .ķēdes un tauvas stiepās augšup no dziļumiem kā tievi zemūdens meža stumbri. Līča dibenu klāja visādi atkritumi, dzelzs lūžņi, izbirušu akmeņogļu un izmestu izdedžu grēdas, vecu, satrūkušu šļūteņu gabali, buru skrandas, kannas, ķieģeļi, sasistas pudeles, konservu kārbas, bet tuvāk pie krasta — noslīcināti kaķi un suņi.

Virs ūdens spīguļoja plāna naftas kārtiņa^»Saule vēl nebija norietējusi, bet ūdenī valdīja zaļgariperēka krēsla. Parānas upe nesa daudz smilšu un dūņu, kas saduļķoja līča ūdeni.

Ihtiandrs būtu varējis apmaldīties šai kuģu labirintā, bet viņam noderēja par kompasu līcī ietekošās upes vieglā straume. «Apbrīnojami gan, cik netīrīgi ir cilvēki,» viņš domāja, šķebīgi pārlaizdams skatienu līča dibenam, kas atgādināja atkritumu izgāztuvi. Viņš peldēja pa līča vidu, turēdamies zem kuģa ķīļa. Līča piemēslotajos ūdeņos viņam bija grūti elpot kā cilvēkam smacīgā istabā.

Sur tur viņam pagadījās ceļā cilvēku līķi un dzīvnieku skeleti. Kādam līķim bija pāršķelts galvaskauss, bet ap kaklu apmesta virve ar klāt piesietu akmeni. Te bija apglabāts kāds noziegums. Ihtiandrs steidzās ātrāk izpeldēt ārā no šā baismīgā apvidus.

Taču, jo augstāk viņš cēlās līcī, jo stiprāka kļuva pretstraume. Peldēt bija grūti. Okeānā arī bija straumes, bet tur tās palīdzēja Ihtiandram, jauneklis tās labi zināja. Viņš tās izmantoja kā jūrnieks ceļa vēju. Te bija tikai viena straume un tā pati plūda pretī. Ihtiandrs bija rūdīts peldētājs, bet viņu kaitināja, ka viņš tik lēni virzās uz priekšu.

Kaut kas pēkšņi pašāvās garām pavisam tuvu, tik tikko neskarot viņu. Tur no kāda kuģa izmeta enkuru. Ihtiandrs noprata, ka te peldēt ir diezgan bīstami, un atskatījās. Viņu gandrīz jau panāca liels tvaikonis.