Cilvēks- Amfībija

Ihtiandru uzjautrināja šis pasākums. «Ar ko es vē! varētu izrotāt savu mājokli?» viņš prātoja. «Pie ieejas sastādīšu visskaistākās zemūdens puķes, nobēršu grīdu ar pērlēm, bet gar sienām izlikšu gliemežnīcas. Ja nu Gutiēre redzētu šo zemūdens istabu … Bet viņa mani krāpj. Taču var būt, ka nekrāpj. Viņa jau nepaspēja izstāstīt man visu par Olsenu.» Ihtiandrs sadrūma. Līdzko viņš bija pabeidzis darbu, kad atkal jutās vientuļš, svešs pārējiem cilvēkiem. «Kāpēc neviens nevar dzīvot zem ūdens? Es viens pats. Kaut drīzāk pārbrauktu tēvs! Es pavaicāšu viņam …»

Ihtiandram gribējās parādīt jauno zemūdens mitekli vismaz vienarfi dzīvam radījumam. «Līdings!» viņš atcerējās delfīnu. Ihtiandrs paņēma spirālveida gliemežnīcu, uzpeldēja virs ūdens un uztaurēja. Drīz vien atskanēja pazīstamā sprauslošana — delfīns vienmēr uzturējās līča tuvumā.

Kad delfīns atpeldēja, Ihtiandrs mīļi apskāva viņu un teica:

— Nāc pie manis, Līding, es tev parādīšu jaunu istabu. Tu nekad neesi redzējis Ķīnas vāzes un galdu.

Un, ieniris ūdenī, Ihtiandrs pavēlēja delfīnam sekot.

Taču delfīns izrādījās pārāk nemierīgs viesis. Liels un tūļīgs viņš tā saviļņoja ūdeni alā, ka vāzes uz galda sāka līgoties. Piedevām viņš pat uzdūrās ar purnu galda kājai un apgāza galdu. Vāzes nokrita un, ja tās būtu zemes virsū, tad noteikti saplīstu, bet te viss beidzās labi, ja neskaita nobiedēto krabi, kurš neparasti ātri, kaut kā sāniski kustēdamies, aizbēga uz klinti.

«Cik tu esi neveikls,» Ihtiandrs nodomaja par savu draugu, nostādīdams galdu alas dibenā un paceldams vāzes.

Un, apskāvis delfīnu, Ihtiandrs centās viņu pierunāt:

— Paliec te pie manis, Līding.

Bet delfīns drīz vien sāka purināt galvu un visādi izrādīt nemieru. Viņš nevarēja ilgi uzturēties zem ūdens, viņam bija nepieciešams gaiss. Un, pavēcinājis peldspu- ras, delfīns izpeldēja no alas un pacēlās virs ūdens.

«Pat Līdings nevar palikt kopā ar mani zem ūdens,» Ihtiandrs noskuma, palicis viens. «Tikai zivis, bet tās ir muļķes un bailīgas …»

Un viņš atlaidās savā akmens gultā. Saule bija norietējusi. Alā iestājās tumsa. Vieglā ūdens šūpošanās iežūžināja Ihtiandru. Noguris no dienas uztraukumiem un darba, viņš iesnaudās.

JAUNS DRAUGS

Olsens sēdēja uz liela barkasa un raudzījās pāri bortam ūdenī. Saule bija tikko pacēlusies virs apvāršņa un apspīdēja ar slīpajiem stariem nelielā līcīša dzidro ūdeni līdz pašam dibenam. Vairāki indiāņi lodāja pa baltajām smiltīm. Laiku pa laikam viņi pacēlās ūdens virsū, lai ievilktu elpu, un atkal ienira. Olsens skadri vēroja nirējus. Par spīti agrajai stundai, bija jau karsts. «Kāpēc arī es nevarētu atsvaidzināties un ienirt pāris reižu?» Olsens nodomāja, aši izģērbās un ielēca ūdenī. Olsens agrāk nekad nebija niris, bet tagad viņam tas iepatikās, un viņš pārliecinājās, ka var uzturēties zem ūdens ilgāk par caurmēra indiāni. Olsens pievienojās pērļu meklētājiem, un šī jaunā nodarbošanās viņu ātri savaldzināja.

Ieniris trešo reizi, viņš pamanīja, ka divi indiāņi, kuri uz ceļiem nometušies, rakņājās smiltīs, uzlēca kājās un iznira tik strauji, it kā viņus vajātu haizivs vai zāģazivs. Olsens atskatījās. Pie viņa peldēja šurp dīvaina būtne, puscilvēks, pusvarde, ar sudrabotām zvīņām, milzīgām, izvalbītām acīm un vardes ķepām. Šī būtne airējās kā varde un ar spēcīgiem vēzieniem traucās uz priekšu.

Iekams Olsens paspēja uzslieties stāvus, briesmonis jau bija klāt un satvēra viņa roku ar savu vardes ķepu. Nobiedētais Olsens tomēr pamanīja, ka šai būtnei ir skaista cilvēka seja, kuru bojāja tikai izvalbītās, spožās acis. Dīvainais radījums, aizmirsis, ka atrodas zem ūdens, sāka kaut ko runāt. Olsens nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņš redzēja tikai lūpas kustamies. Nezināmā būtne stingri turēja abām ķetnām Olsena roku. Olsens ar spēcīgu kāju kustību atgrūdās no dibena un ātri pacēlās virs ūdens, airēdamies ar brīvo roku. Briesmonis vilkās līdzi, nelaizdams viņu vaļā. Uzpeldējis pie barkasa, Olsens pārmeta kāju pār bortu, pieķērās pie tā un atsvieda šo puscilvēku ar vardes ķetnām tā, ka tas plunkšķot iekrita ūdenī. Barkasā sēdošie indiāņi ielēca jūrā un steigšus peldēja uz krastu.

Bet Ihtiandrs atkal tuvojās barkasam un uzrunāja Olscnu spāniski:

—   Paklau, Olsen, man jārunā ar jums par Gutiēri.

Šie vārdi pārsteidza Olsenu ne mazāk kā sastapšanās ūdenī. Olsens bija drosmīgs vīrs, kam galva uz pleciem. Ja nezināmā būtne pazīst viņu un Gutiēri, tad skaidrs, ka tas ir cilvēks.

—   Klausos, — Olsens atbildēja.

Ihtiandrs uzrāpās uz barkasa un atsēdās priekšgalā, savilcis kājas un sakrustojis rokas uz krūtīm.

«Brilles!» noprata Olsens, vērīgi aplūkodams svešā spīdošās, izvalbītās acis.

—   Mani sauc Ihtiandrs. Reiz es jums uznesu pērļu virkni no jūras dibena.

—   Bet tad jums bija cilvēka acis un rokas.

Ihtiandrs pasmaidīja un papurināja savas vardes ķetnas.

—   Novelkamas, — viņš īsi paskaidroja.

—   Es jau tā domāju.

Indiāņi ziņkāri vēroja no krasta klintīm šo sarunu, kaut nevarēja dzirdēt vārdus.

—   Vai jūs mīlat Gutiēri? — pēc brītiņa jautāja Ihtiandrs.