Cilvēks- Amfībija

—   Pacel savas zvīņas, — Kristo sacīja un atsedza Ihtiandra plecu. Uz pleca indiānis pamanīja iesarkanu plankumu. Tas nobiedēja Kristo.

—   Vai tev iesita ar airi? — viņš jautāja, aptaustīdams plankumu. Tomēr satūkuma nebija. Acīm redzot tā bija dzimumzīme.

—   Nē, — Ihtiandrs atteica.

Jauneklis devās atpūsties, bet vecais indiānis atspieda galvu rokās un iegrima domās. Tā viņš ilgi sēdēja, tad piecēlās un pameta istabu.

Kristo ātri devās uz pilsētu, aizelsies iesteidzās Baltazara veikalā un, uzmetis aizdomu pilnu skatienu Gutiērei, kura sēdēja aiz letes, prasīja:

—   Vai tēvs mājās?

—   Tur, — meitene pameta ar galvu uz otras istabas pusi.

Kristo iegāja laboratorijā un cieši aizdarīja durvis. Viņš atrada brāli pie kolbām, skalojot pērles. Baltazars bija saērcināts tāpat kā pagājušo reizi.

—   Prātu var zaudēt ar jums, — Baltazars errojās. — Zurita sirdās, kāpēc vēl līdz šim neesi atvedis «jūras velnu», Gutiēre sazin kur klejo augas dienas. Par

Zuritu negrib ne dzirdēt. Daudzina tikai vienu: «Nē! Nē!» Bet Zurita saka: «Apnicis gaidīt! Ņemšu un aizvedīšu ar varu. Paraudās un apmierināsies.» No viņa to var gaidīt.

Kristo noklausījās brāļa žēlabās un tad sacīja:

—   Klausies, es nevarēju atvest «jūras velnu» tāpēc, ka tas, tāpat kā Gutiēre, bieži aiziet no mājas uz veselām dienām bez manis. Nākt man līdzi uz pilsētu viņš negrib. Nemaz vairs neklausa mani. Nu gan doktors mani bārs, ka esmu viņu slikti uzraudzījis …

—   Tātad vajag viņu jo ātrāk sagūstīt vai nolaupīt. Tu aiziesi no Salvatora, iekams viņš būs atgriezies, un …

—   Pagaidi, Baltazar. Nepārtrauc mani, brāl. Ar Ihtiandru mums nevajag steigties.

—   Kāpēc nevajag?

Kristo nopūtās, it kā nespēdams uzreiz atklāt savu plānu.

—   Redzi… — viņš iesāka.

Tai pašā brīdī veikalā kāds ienāca, un viņi izdzirdēja Zuritas skaļo balsi.

—   Klāt ir! — nomurmināja Baltazars, iemezdams pērles vannā.

Zurita jau klaudzoši atrāva durvis un ienāca laboratorijā.

—   Ahā, abi brālīši kopā. Vai ilgi vēl vazāsiet mani aiz deguna? — viņš noprasīja, skatīdamies no Kristo uz Baltazaru.

Kristo piecēlās un ar laipnu smaidu atbildēja:

—   Es daru visu, ko varu. Pacietību! «Jūras velns» nav kaut kāda zivtiņa. Viņu nevar vienā rāvienā izvilkt no atvara. Vienreiz man izdevās atvest viņu uz šejieni, bet tad jūsu te nebija; «velns» apskatīja pilsētu, tā viņam nepatika, un nu viņš vairs negrib nākt šurp.

—   Ja negrib, tad nevajag. Man apnicis gaidīt. Šonedēļ esmu nolēmis izdarīt divus darbus. Vai Salvators vel nav mājās?

—   Kuru katru dienu var būt.

—   Tad mums jāsteidzas. Gaidiet ciemiņus. Es sameklēju uzticamus cilvēkus. Tu mums atvērsi durvis, Kristo, ar pārējo es pats tikšu galā. Es pateikšu Baltazaram, kad viss būs sagatavots. — Un, pagriezies uz Baltazara pusi, viņš piebilda: — Ar tevi es parunašu rit. Tikai atceries, ka tā būs mūsu pēdējā saruna.

Brāļi klusēdami palocījās. Kad Zurita uzgrieza viņiem muguru, laipnie smaidi nozuda no indiāņu sejām. Baltazars klusu izgrūda lāstu. Kristo, šķitās, kaut ko apsvēra.

Veikalā Zurita kaut ko klusu sacīja Gutiērei.

—   Nē! — brāļi izdzirdēja meitenes noteikto atbildi. Baltazars sagrauzts nošūpoja galvu.

—   Kristo! — Zurita sauca. — Nāc man līdzi, tu man šodien būsi vajadzīgs.

NEPATĪKAMA SASTAPŠANĀS

Ihtiandrs jutās ļoti slikti. Brūce kaklā sāpēja. Jauneklim saceļas temperatūra. Viņam bija grūti elpot gaisā.

No rīta, par spīti nevarībai, viņš devās uz klinti piekrastē, lai sastaptos ar Gutiēri. Viņa ieradās pēcpusdienā. Bija neciešams karstums. No sakaitētā gaisa, no smalkajiem, baltajiem putekļiem Ihtiandram sāka trūkt elpas. Viņš gribēja palikt pludmalē, bet Gutiēre steidzās, viņai vajadzēja atgriezties pilsētā.

—   Tēvs aiziet darīšanas, un man jāpaliek veikalā.

—   Tad es jūs pavadīšu, — jauneklis sacīja, un viņi sāka soļot pa nolaideno, putekļaino ceļu uz pilsētu.

Viņiem pretim, nokāris galvu, nāca Olsens. Viņš izskatījās noraizējies un pagāja garām, nepamanījis Gutiēri. Meitene uzrunāja viņu.

—   Man viņam jāpasaka tikai pāris vārdu, — Gutiēre teica Ihtiandram un pagriezās atpakaļ pie Olsena. Viņi aši apmainījās ar dažiem vārdiem. Šķita, ka meitene cenšas Olsenu pierunāt.

Ihtiandrs gāja viņiem dažus soļus nopakaļ.

—   Labi, šovakar, pēc pusnakts, — viņš sadzirdēja Olsena balsi. Milzis paspieda meitenei roku, pameta ar galvu un turpināja savu ceļu.

Kad Gutiēre pienāca pie Ihtiandra, jauneklim svila vaigi un ausis. Viņš gribēja beidzot aprunāties ar Gutiēri par Olsenu, bet nezināja, kā izteikt savas domas.

—   Es nevaru … — viņš iesāka, cīnīdamies ar elpas trūkumu. — Man jāzina … Olsens. .. jūs kaut ko slēpjat no manis. Jums jāsatiekas ar viņu nakti. Vai jūs mīlat viņu?

Gutiēre saņēma Ihtiandru aiz rokas, laipni paskatījās uz jaunekli un smaidot vaicāja:

—   Vai jūs man ticat?

—   Es ticu… zināt, es jūs mīlu, — tagad Ihtiandrs zināja šo vārdu, — bet es .. . man tik grūti. ..

Tā bija taisnība. Ihtiandrs cieta aiz neziņas, bet šobrīd viņš vēl juta sānos asas, griezīgas sāpes. Viņam trūka gaisa. Sārtums nozuda no vaigiem, seja kļuva bāla.