Cilvēks- Amfībija

Taču ilgi Ihtiandru nepriecināja viņa veiksme. Viņam radās jaunas domas un jautājumi. Viņi neko nezinaja par cilvēkiem. Kas bija šis garmatainais milzis? Kāpēc Gutiēre dāvā viņam savas pērles? Par ko viņi sarunājās uz klints?

Tonakt Ihtiandrs atkal traucās ar delfīnu pa viļņiem, biedēdams tumsā zvejniekus ar savām klaigām.

Visu nākošo dienu Ihtiandrs pavadīja zem ūdens. Brillēs, bet bez cimdiem lodaja pa smilšaino dibenu, meklēdams pērlenes. Vakara viņš apmeklēja Kristo, kuri viņu sagaidīja ar īgniem pārmetumiem. No rīta jauneklis jau apģērbies atradas pie klints, kur bija sastapis Olsenu ar Gutlēri. Vakarā, saulei rietot, Gutiēre ieradāt pirmā tāpat kā toreiz.

Ihtiandrs Iznāca no klintīm un pienāca pie meitenes. Ieraudzījusi viņu. Gutiēre pamāja ar galvu kā vecam paziņam un smaidīdama apvaicājās:

—  Vai jūs mani izsekojat?

—  Jā. — Ihtiandrs bez aplinkiem atbildēja. — Kopš ieraudzīju jūs pirmo reizi… — Un samulsis turpināja: — Jūs iedāvājāt savu kaklarotu tam… OIsenam. Bet tīksminājāties ar pērlēm, pirms no tām šķīrāties. Vai jums patīk pērles?

—  Jā.

—  Tad ņemiet to… no manis. — Un viņš pasniedza meitenei pērli.

Gutiēre labi prata novērtēt pērles. Pērle, kas atradās Ihtiandra saujā, pārspēja visu. ko viņa bija redzējusi un zināja no tēva nostāstiem. Prāvā nevainojamās formas pērle spodri baltā krāsā svēra ne mazāk par divi simti karātiem un droši vien maksāja ne mazāk par miljonu zelta pezo. Pārsteigtā Gutiēre skatījās te uz neparasto pērli, te uz skaisto jaunekli. Spēcīgs, lokans, veselīgs, bet mazliet kautrs, ģērbies baltā, saburzītā uzvalkā, viņš nelīdzinājās Buenosairesas bagātajiem jaunekļiem. Un viņš pasniedz meitenei, ko gandrīz nemaz nepazīst, tādu dāvanu.

—  Ņemiet taču. — Ihtiandrs uzstājīgi atkārtoja.

—  Nē, — Gutiēre pakratīja galvu. — Es nevaru pieņemt no jums tik vērtīgu dāvanu.

—  Tā nemaz nav vērtīga dāvana, — Ihtiandrs dedzīgi pretojās. — Okeāna dziļumos ir tūkstošiem tādu pērļu.

Gutiēre pasmaidīja. Ihtiandrs apmulsa, pietvīka un pēc īsa klusuma brīža piemetināja:

—  Nu, es jūs lūdzu.

—  Nē.

Ihtiandrs sadrūma, viņš jutas apvainots.

—   Ja negribat ņemt sev, — viņš neatlaidās. — tad ņemiet tam… Olsenam. Viņš neatteiksies.

Gutiēre sadusmojās.

—  Viņš neņem sev. — viņa skarbi noteica. — Jūs neko nezināt.

—  Tātad neņemsiet?

—  Nē.

Tad Ihtiandrs iemeta pērli tālu jūrā, klusēdams pamāja atvadu sveicienu, apgriezās un gāja uz ceļa pusi.

Šāda rīcība apstulbināja Gutiēri. Viņa joprojām stāvēja nekustēdamās. Iemest jūrā miljoniem lielu vērtību ka vienkāršu akmentiņu! Viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Kāpēc vajadzēja apbēdināt šo dīvaino jaunekli?

—  Pagaidiet, kurp jūs ejat?

Bet Ihtiandrs gāja vien tālāk, zemu nokāris galvu. Gutiēre panāca viņu. satvēra aiz rokas un ieskatījās viņa sejā. Pa jaunekja vaigiem plūda asaras. Viņš agrāk nekad nebija raudājis un tagad nesaprata, kāpēc priekšmeti kļuvuši miglaini un izplūduši, it kā viņš peldētu zem ūdens bez brillēm.

—  Piedodiet, es jūs apbēdināju, — meitene teica, satverdama viņu aiz abām rokām.

ZURITA IR NEPACIETĪGS

Pēc šā notikuma Ihtiandrs ik vakarus atpeldēja pie krasta netālu no pilsētas, uzmeklēja klintīs noglabāto uzvalku, apģērbās un devās uz klinti, kur mēdza ierasties Gutiēre. Viņi staigāja pa pludmali, moži sarunādamies. Kas bija Gutiēres jaunais draugs? To viņa nevarētu pateikt. Viņš nebija muļķis, bija asprātīgs, zināja daudz tāda, par ko Gutiērei nebija jausmas, un tai pašā laikā nesaprata tik vienkāršas lietas, ko zināja katrs pilsētas puika. Kā tas izskaidrojams? Ihtiandrs runāja par sevi nelabprāt. Stāstīt patiesību viņam negribējās. Meitene uzzināja tikai, ka Ihtiandrs ir ārsta, acīm redzot pārtikuša vīra dēls. Tas uzaudzinājis dēlu tālu no pilsētas un cilvēkiem un devis tam visai savdabīgu un vienpusīgu izglītību.

Dažreiz viņi ilgi kavējās krastā. Pie kājām šalca bangas. Mirgoja zvaigznes. Saruna apklusa. Ihtiandrs jutas laimīgs.

— Laiks iet, — meitene ieteicās.

Ihtiandrs negribīgi piecēlās, pavadīja Gutiēri līdz priekšpilsētai, tad aši atgriezās, nometa drēbes un peldēja uz mājām.

No rīta, pēc brokastīm, viņš paņēma lielu baltmaizes klaipu un devās uz līci. Nosēdies smiltīs zem ūdens, viņš sāka barot zivtiņas. Tās peldēja šurp, ielenca viņu kā spiets, šaudījās starp rokām un kāri tvēra izmirkušo maizi tieši no pirkstiem. Dažreiz lielās zivis ielauzās šai spietā un sāka tvarstīt mazās. Ihtiandrs cēlās kājās un aizdzina plēsoņas ar rokām, bet mazās zivtiņas slēpās viņam aiz muguras.

Viņš sāka vākt pērles un krāva tās zemūdens alā. Viņš strādāja ar patiku un drīz vien bija savācis veselu kaudzi izlasītu pērļu.

Pats nezinādams, Ihtiandrs bija kļuvis par bagātāko cilvēku visā Argentīnā un varbūt pat visā Dienvidamerika. Ja viņš būtu gribējis, viņš būtu kļuvis par bagātāko cilvēku visā pasaulē. Tomēr par bagātību viņš nedomāja.

Tā aizritēja miera pilnas dienas. Ihtiandrs tikai skuma par to, ka Gutiēre dzīvo putekļainā, smacīgā,