Cilvēks- Amfībija

Pedro Zuritam Gutiēre bija iepatikusies. Viņš gribēja meiteni precēt. Arī vecajam Baltazaram nebija iebildumu saradoties ar šonera īpašnieku un kļūt par tā kompanjonu.

Taču uz visiem Zuritas priekšlikumiem meitene negrozāmi atbildēja:

—    Nē.

Kad tevs un Kristo ienāca istabā, meitene stāvēja, noliekusi galvu.

—    Labdien, Gutiēre, — Kristo viņu uzrunāja.

—    Kur jaunais cilvēks? — Baltazars uzprasīja.

—    Es neslēpju jaunus cilvēkus, — meitene smaidīdama atbildēja. — Kad es ienācu, viņš tik dīvaini paskatījās uz mani, it kā nobijies, pietrūkās kājās, pēkšņi piespieda roku pie krūtīm un izskrēja ārā. Es nepaspēju ne apskatīties, kad viņš jau bija projām.

«Tā bijusi viņa,» nodomāja Kristo.

ATKAL JŪRĀ

Ihtiandrs aizelsdamies skrēja gar jūras krastu. Izlauzies no šīs briesmīgās pilsētas, viņš bija krasi nogriezies no ceļa un devies uz jūrmalu. Viņš paslēpās starp piekrastes akmeņiem, apskatīja apkārtni, aši izģērbās, noglabāja drēbes akmeņos, pieskrēja pie ūdens un metās tanī.

Par spīti nogurumam, viņš nekad nebija peldējis tik strauji. Zivis izbailēs spruka, kur pagadījās. Tikai nopeldējis vairākas jūdzes, Ihtiandrs pacēlās augstāk un peldēja līdztekus krastam. Te viņš jau jutās kā mājās. Katrs zemūdens akmens, katra iedobe jūras dibenā bija viņam pazīstama. Seit, izšlaukus izlaidušās smiltīs, dzīvo mājas mīļotājas butes, tālāk slienas sarkanie koraļļu krūmi, slēpdami savos zaros sīkas, sarkanspurotas zivtiņas. Tai nogrimušajā zvejnieku barkā iemājojušas divas astoņkāju ģimenes, nesen tiem bija izšķīlušies mazuļi. Zem pelēkajiem akmeņiem mājo krabji. Ihtiandrs mēdza stundām ilgi vērot viņu dzīvi. Viņš zināja krabju mazos priekus, ko sniedza veiksmīgas medības, un mazās bēdas — knaibles pazaudēšanu vai astoņkāja uzbrukumu. Bet piekrastes klinšu tuvumā ir daudz austeru.

Beidzot, nonācis jau pie līča, Ihtiandrs pacēla galvu virs ūdens. Viņš ieraudzīja delfīnu baru, kas rotaļājās viļņos, un skali, stiepti uzsauca. Liels delfīns jautri nospraustajās un ātri peldēja šurp pie sava drauga, te ienirdams, te atkal parādīdams starp viļņu korēm melno, spīdošo muguru.

—   Ātrāk, Līding, ātrāk! — Ihtiandrs uzsauca, steigdamies delfīnam pretī. Viņš pieķērās pie tā. — Peldēsim tālāk, labi ātri, uz priekšu!

Un, pakļaudamies jaunekļa rokai, delfīns strauji traucās klajā jūrā pretī vējiem un viļņiem. Saceldams putas, viņš šķēla viļņus un auļoja, bet Ihtiandram šis ātrums aizvien vēl likās par mazu.

—    Nu, kas ir, Līding? -Ātrāk, ātrāk!

Ihtiandrs pavisam nokausēja delfīnu, tomēr šis brauciens pa viļņiem nespēja viņu nomierināt. Viņš pameta draugu pilnīgā neizpratnē, noslīdēja no spīdīgās muguras un iegrima jūrā. Delfīns mirkli pagaidīja, nosprauslājās, ienira, izpeldēja, vēlreiz neapmierināts nosprauslājās un, krasi apsviezdamies, devās m krastu, ik pa brīdim atskatīdamies. Viņa draugs neparādījās virs ūdens, un Līdings pievienojās baram, kur jaunie delfīni viņu līksmi sagaidīja. Ihtiandrs nira aizvien dziļāk okeāna krēslainajās dzīlēs. Viņam gribējās palikt vienam, attapties no jaunajiem iespaidiem, tikt skaidrībā par visu uzzināto un redzēto. Viņš aizpeldēja tālu, nedomādams par briesmām. Viņš gribēja saprast, kāpēc nav tāds kā citi, kāpēc ir svešs jūrai un zemei.

Viņš nira dziļumā aizvien lēnāk. Ūdens kļuva blīvāks, tas jau spieda kā slogs, elpot kļuva arvien grūtāk. Visapkārt bija bieza, zaļganpelēka krēsla. Jūras iemītnieku bija mazāk, un daudzi no tiem bija Ihtiandram sveši — viņš vēl nekad nebija niris tik dziļi. Un pirmo reizi Ihtiandram sametās baigi no šās mēmās, krēslainās pasaules. Viņš žigli pacēlās virs ūdens un peldēja uz krastu. Saule rietēja, piestrāvodama ūdeni ar sarkaniem stariem, ūdenī šie stari, sajaukdamies ar ūdens zilgm-i, laistījās maigos mēļi sārtenos un zaļganzilos toņos.

Ihtiandrs bija bez brillēm un tāpēc no apakšas redzēja jūras virsmu tādu, kādu to redz zivis: virsma šķita nevis plakana, bet konusveidīga, it kā Ihtiandrs atrastos milzu piltuves dibenā. Sā konusa malas likās apmargotas ar sarkanām, dzeltenām, zaļām, zilām un mēļam apmalītēm. Aiz konusa pletās spīdošais ūdens līmenis, kura kā spogulī atmirdzēja zemūdens priekšmeti: klintis, aļģes un zivis.

ihtiandrs nogulās uz krūtīm, aizpeldēja līdz krastam un atsēdās starp klintim, netālu no sēkļa. Zvejnieki bija izkāpuši no laivas jūrā un vilka laivu uz krastu. Viens no viņiem bija iemērcis kājas līdz ceļgaliem ūdenī. Ihtiandrs redzēja virs ūdens bezkājaiņu zvejnieku, bet ūdenī tikai viņa kājas, kuras savukārt atplaiksnījās līmeņa spogulī. Otrs zvejnieks bija iebridis līdz pleciem. Un ūdenī parādījās ērmīga būtne bez galvas, bet ar četrām kājām, it kā diviem vienādiem cilvēkiem būtu nocirtuši galvas un viena plecus uzlikuši uz otra pleciem. Kad ļaudis tuvojās krastam, Ihtiandrs redzēja viņus tā, kā redz zivis: atspoguļotus it kā bumbā, redzēja viņus no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.