Cilvēks- Amfībija

Negaidot sastapis zilacaino meiteni pērļu tirgotāja Bnllazara veikalā, Ihtiandrs tā samulsa, ka izskrēja un aizbēga uz jūru. Nu viņam gribējās no jauna satikt meiteni, bet viņš nezināja, kā to izdarīt. Visvienkāršāk būtu aicināt palīgā Kristo un iet kopā ar viņu uz pilsētu, taču Ihtiandram negribējās tikties ar meiteni Kristo klātbūtnē. Ik dienas jauneklis peldēja uz jūras krastu, kur pirmo reizi bija meiteni redzējis. Tur viņš sēdēja no rīta līdz vakaram, cerēdams meiteni ieraudzīt. Piepeldējis pie krasta, viņš atbrīvojās no brillēm un cimdiem un pārģērbās baltajā uzvalkā, lai meiteni nenobiedētu. Nereti viņš te pavadīja augu dienu, nakti ienira jūrā, partikdams no zivīm un austerēm, iemiga nemierīgā miegā, bet agri no rīta, jau pirms sauleslēkta, atkul atradās savā sargposteni.

Kādu vakaru viņš iedrošinājās noiet līdz pērļu tirgotājā veikalam. Durvis bija vaļā, uiz letes sēdēja vecais indiānis, meitenes nebija. Ihtiandrs atgriezās pludmafē. Uz klinšainā krasta stāvēja meitene vieglā, baltā tērpā ar salmenīcu galvā. Ihtiandrs apstājiis, neiedrošinādamies tuvoties. Meitene kādu gaidīja. Viņa nepacietīgi .staigāja šurpu turpu, laiku pa laikam palūkodamās uz ceļa pusi. Ihtiandru, kas bija piestājies pie klints izciļņa, viņa nepamanīja.

Bet tad meitene pamāja kādam ar roku. Ihtiandrs atskatījās un ieraudzīja jaunu, staltu vīrieti platiem pleciem, kurš ātri steidzās šurp. Ihtiandrs vēl nekad nebija redzējis tik gaišus matus un acis kā šim nepazīstamajam. Milzis piegāja pie meitenes un laipni sacīja, sniegdams viņai plato plaukstu:

—  Labvakar, Gutiēre!

—  Labvakar, Olsen!

Nepazīstamais cieši paspieda Gutiēres mazo rociņu.

Ihtiandrs ar netīksmi paskatījās uz viņiem. Viņam kļuva skumji, un viņš gandrīz vai apraudājās.

—   Vai atnesi? — milzis jautāja, palūkodamies uz Gutiēres pērļu kaklarotu.

Viņa palocīja galvu.

—  Vai tēvs neuzzinās? — Olsens ievaicājās.

—   Nē, — meitene atbildēja. — Tās ir manas pašas pērles, ar tām es varu darīt, ko gribu.

Gutiēre un Olsens, klusu sarunādamies, pienāca pie pašas kraujā krasta malas. Tad Gutiēre atraisīja pērļu kaklarotu, satvēra aiz viena gala un tīksminādamās sacīja:

—   Redzi, cik skaisti pērles viz rieta staros. Vai ne, Olsen…

Olsens jau pastiepa roku. te kaklarota izslīdēja no Gutiēres pirkstiem un iekrita jūrā.

—  Ko es izdarīju! — meitene iesaucās.

Abi apbēdināti stāvēja krastā.

—  Varbūt to var izvilkt? — Olsens ierunājās.

—   Te ir ļoti dziļš, — Gutiēre atbildēja un piemetināja: — Kāda nelaime, Olsen!

Ihtiandrs redzēja, ka meitene sarūgtināta. Viņš tūliņ piemirsa, ka viņa gribējusi dāvāt pērles gaišmatainajam milzim. Palikt vienaldzīgs pret viņas bēdām Ihtiandrs nevarēja: viņš iznāca no klints aizsega un apņēmīgi tuvojās Gutiērei.

Olsens sarauca pieri, bet Gutiēre ziņkāri un pārsteigta pavērās Ihtiandrā, jo pazina viņā to jaunekli, kas bija tik pēkšņi izskrējis no veikala.

—  Liekas, jums iekrita jūrā pērles? — Ihtiandrs uzrunāja meiteni. — Ja gribat, es dabūšu tās.

—  Pat mans tēvs, labākais pērļu zvejnieks, tās nevarētu šeit dabūt, — meitene noraidoši atteica.

—  Es pamēģināšu. — Ihtiandrs pieticīgi atbildēja un Gutiērei un tās pavadonim par izbrīnu, pat neizģērbies. metās jūrā no augsta krasta un pazuda viļņos.

Olsens palika neziņā stāvot.

—  Kas viņš tāds ir? No kurienes gadījies?

Pagāja viena minūte, pagāja otra, bet jauneklis nerādījās.

—  Pagalam. — nobažījusies sacīja Gutiēre, raudzīdamās viļņos.

Ihtiandram negribējās, lai meitene zinātu, ka viņš var uzturēties zem ūdens, tomēr, aizrāvies ar meklēšanu, viņš neaprēķināja laiku un palika ūdenī ilgāk, nekā nirējs var izturēt. Izniris virspusē, jauneklis smaidot sacīia:

—  Mazliet pacietības! Dziļumā daudz klinšu gabalu, grūti meklēt, bet gan es atradīšu. — Un viņš atkal ienira.

Gutiēre ne vienreiz vien bija noskatījusies pērļu zvejā. Viņa brīnījās, ka jauneklis, pavadījis zem ūdens divas minūtes, elpo mierīgi un nemaz neizskatās piekusis.

Pēc divām minūtēm Ihtiandra galva atkal parādījās virs ūdens. Viņa seja staroja priekā. Viņš pacēla roku un parādīja pērļu virkni.

—   Bija aizķerusies aiz klints šķautnes. — viņš teica gluži rāmā balsī, neaizelsdamies, it kā būtu iznācis no blakusistabas. — Ja pērles būtu iekritušas kādā plaisā, tad vajadzētu noņemties daudz ilgāk.

Viņš ātri uzrāpās augšā pa klintīm, piegāja pie Gutiēres un pasniedza viņai pērles. Ūdens straumēm plūda no viņa apģērba, bet viņš likās to nemanām.

—  Ņemiet.

—  Pateicos.

Iestājās klusums. Visi trīs nezināja, ko darīt tālāk.

Gutiērei nebija drosmes pasniegt pērles Olsenam Ihtiandra klātbūtnē.

—  Liekas, jūs gribējāt dot pērles viņam, — Ihtiandrs aizrādīja, pamājot uz Olsena pusi.

Olsens pietvīka, bet apmulsusi Gutiēre atbildēja:

—  Jā. jā. — un pastiepa pērļu virkni Olsenam, kuri to klusēdams paņēma un noglabāja kabatā.

Ihtiandrs bija apmierināts. No viņa puses tā bija maza atriebība. Milzis gan saņēma dāvanu no Gutiēres rokām, taču ar Ihtiandra palīdzību.

Un. palocījies pret meiteni, Ihtiandrs ātri aizsteidzās pa ceļu.