Cilvēks- Amfībija

šie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatīkami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmīgus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidīja, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. Šo līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, dažreiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstīja tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, redzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem maziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, satvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ihtiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šaudīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa delfīnēnus, kamēr ieradās māte un aizveda tos uz blakuslīci. Tikai pēc vairākām dienām atjaunojās viņu vecā draudzība …

Kristo bija noraizējies ne pa jokam. Ihtiandrs trīs dienas nebija rādījies mājās. Viņš ieradās noguris, nobālējis, bet apmierināts.

—  Kur tu klaiņoji? ~ indiānis skarbi noprasīja, iepriecināts par Ihtiandra ierašanos.

—  Okeāna dibenā, — Ihtiandrs atbildēja.

—  Kāpēc tu esi tik bāls?

—      Es… es tik tikko izglābos no nāves, — Ihtiandrs irmo reizi mūžā samelojās un izstāstīja Kristo notikumu, ko bija piedzīvojis daudz agrāk.

Okeāna dziļumos paceļas klinšaina plakankalne, bet augšā, tās vidū — liela ovāla iedobe, īsts zemūdens kalnu ezers.

Ihtiandrs peldēja pāri šim zemūdens ezeram. Viuu pārsteidza dibena neparastā, gaišpelēkā krāsa. Ieniris dziļāk un ielūkojies. Ihtiandrs nobrīnījās: zem viņa atradās īsta dažādu jūras dzīvnieku kapsēta — sākot no sīkām zivtiņām līdz haizivīm un delfīniem. Tur bija neseni upuri. Taču ap tiem nečumēja, ka parasts, šikie plēsoņas — zivis un krabji. Viss bija nedzīvs un nekustīgs. Tikai šur tur no dibena cēlās augšup gāzes burbuliši. Ihtiandrs peldēja pār ieplakas maiu. Nolaidās vēl zemāk un pēkšņi sajuta asas sāpes žaunās, elpas trūkumu, reiboni. Gandrīz vai samaņu zaudēdams, viņš nespēcīgi krita lejup un beidzot atslīga uz ieplakas malas. Deniņos sila, sirds dauzījās, acis aizsedza sarkanīga migla. Un neviena. no kā gaidīt palīdzību. Pēkšņi viņš pamanīja, ka blakus, krampjaini locīdamās, noslīgst haizivs. Droši vien tā bija medījusi viņu, kamēr pati iekļuva šai drausmīgajā, indīgajā apakšūdens ezerā. Tās vēders un sāni cilājās un krita, mute bija vajā, baltās, slīpētās zobu plates atsegtas. Haizivs beidzās nost. Ihtiandrs nodrebēja. Sakodis žokļus, pūlēdamies neievilkt ūdeni žaunās, Ihtiandrs četrrāpus izvilkās no ezera ārā, tad piecēlās un gāja talak. Galva noreiba, viņš atkal pakrita. Tad atstūmās ar kājām no pelēkajiem akmeņiem, atvēzēja rokas, un nu jau bija metrus desmit no ezera malas…

Pabeidzis stāstu, Ihtiandrs piemetināja to, ko bija kādreiz dzirdējis no Salvatora:

—  Droši vien šai te akā bija uzkrājušās kādas kaitīgas gāzes — varbūt sērūdeņradis vai ogļskābais anhidrids. Saproti, okeāna virsū šim gāzēm pievienojas skābeklis un tās nav nemaz jūtamas, bet pašā iedobē, kur gāzes izdalās, tās ir stipri koncentrētas. Nu, bet tagad dod man brokastis — esmu izsalcis.

Uz ātru roku paēdis, Ihtiandrs uzlika brilles, uzvilka cimdus un devās ārā.

—  Vai tu tikai tāpēc vien pārnāci? — Kristo jautāja, norādot uz brillēm. — Kāpēc tu negribi pateikt, kas tev kait?

Ihtiandra raksturā bija radusies jauna iezīme: viņš bija tapis noslēgts.

—  Neprasi. Kristo, es pats nezinu, kas man kait. — Un jauneklis ātri izgāja no istabas.

MAZA ATRIEBĪBA